Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"





Tur augsti baltās …

Es mēģināju pārlocīt papīra lapu …
Es nespēju pārlocīt papīra lapu uz pusēm …
Es nesapratu, kāpēc jāsavieno lapas augšdaļa ar apakšdaļu …
Mans kabinets lēnām sāka līgoties …
Es teicu Ritvaram, lai mani ved uz slimnīcu …
Pa ceļam mēs izmērījām man temperatūru.
Termometrs rādīja 39,5…
Mēs braucām uz Infekcijas slimnīcu…
Jo pirms vairākām nedēļām man bija piesūkusies ērce ...
Mani ievietoja divvietīgā palātā.
Kad ar māsiņas palīdzību atgūlos gultā,
ievēroju - istabas biedrs bija vēl smagākā stāvoklī par mani …
Viņam bija grūti sevi kontrolēt un viņš 
palaikam vēma tieši uz grīdas  …
Es biju izmisuma pārņemts, jo es sapratu, 
kas ir ērču encefalīts …
Es arī apzinājos, cik tas ir bīstami, 
pēc manas nesenās galvas traumas …
Pēc kāda laikā palātā ienāca ārstējošais ārsts…
Viņš detalizēti izstāstīja par to, 
kas mani sagaida un iespējamām sekām …
Arī to, ka pats reiz ir pārslimojis ērču encefalītu …
Es gaidīju kluso stundu …
Man bija nepieciešams runāt ar Dievu. 
– Dievs, vai Tu esi pie manis?...

Kur
Tu esi,
Dievs, kad tik ļoti sāp?

Vai tiešām tas esi
Tu,
kas man uz pieres
roku liek! /Livars/

Kad mans istabas biedrs bija iemidzis, 
es sniedzos pēc līdzi paņemtās Bībeles …
turēju Bībeli izstieptās rokās virs sevis ... 
un ar asarām acīs lūdzu:
”Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis. 
Dievs, kur Tu esi, kad man tik ļoti sāp?”…
Es grozīju rokās aizvērto Bībeli, un lūdzu: 
”Dievs, liec man atvērt tai vietā, kas mani stiprina, 
kas dos man iespēju to pārdzīvot!”
Aizvērtām acīm, grozīju rokās Rakstus … 
tad to kādā vietā atvēru, tuvināju sev…
Es sarāvos aiz pārsteiguma – tā bija Ījaba ciešanu grāmata …
Ar asarām acīs, lasīju kādu, 
it kā - izgaismotu vietu starp daudziem tekstiem:

Redzi, tu esi daudzus uzmudinājis,
Nogurušo rokas stiprinājis.
Tavs padoms lika uzcelties pakritušam,
Tu pats iedvesi slābeni kļuvušiem ceļiem spēku.
Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis,
Tad tu esi nokāris galvu,
Kad tevi pašu tas skar,
Tad tu esi iztrucinājies! /Bībele, Ijaba 4; 3-5/

To uzšķirot un lasot, sapratu – Viņš ir tepat, līdzās …
Dievs, vai drīkstu vēlreiz Tevi lūgt:
Kāpēc tas notiek ar mani, kas tagad būs ar mani?
Es vēl esmu tik jauns, neesmu ne daļu tik uzticams,
Kā Ījabs?
Viss drebot, aizvēru acis un kavējos uzšķirt atbildi …
Kāpēc, kāpēc tieši ar mani?
Beidzot atšķīru Svētos Rakstus,
un pārsteigumā lasīju
atbildi:

 „Bet ne vien par to:
mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās,
zinādami, ka ciešanas rada izturību,
izturība – patstāvību, patstāvība – cerību,
bet cerība nepamet kaunā,
jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu,
kas mums dots. 
Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā,
kad vēl bijām nespēcīgi.” /Pāvila vēstule romiešiem 5; 3-6 /

Pēc nedēļas, slimības neskarts, 
dienu pirms izrakstīšanas no
Infekcijas slimnīcas, sēžot uz saulē sasildīta akmens,
izbaudot medaino liepziedu smaržu rakstīju,
lai nekad to neaizmirstu:

Tur augsti
Baltās, tik augstās
Debesīs steidz
Zvaigznīte un izskan
Zvanu mirdzumā.

Nāk ļaudis
Baltā baznīcā
Un pārtop
Svētā
Lūgšanā.

Dievs, esi klāt
Tu mūsu gājumā
Tik klusā
Ziemas vakarā. /Livars/

Nākamajā priekšpusdienā piedalījos mūsu
izstādes „Latvijas dievnami krāsu fotogrāfijās”
Atklāšanas pasākumā Jūrmalas Izstāžu centrā.



STĀSTI VISIEM

/Turpinājumi sekos/


2 komentāri:

Anonīms teica...

Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts! (Ijaba 1:21)

Janis

Anonīms teica...

Tas bija smagi priekš Tevis. Iespējams arī grūti atklāt sevi stāstot par šiem aizgājušajiem notikumiem. Bet daloties ar pieredzēto, Tu iedvesmo, iedrošini un pārliecini - Dievs ir! Un paldies Tev par to!

H.