Livara saruna ar Livaru

Livars – Sveiks, Livar!
Livars – Sveiks, Livar!
Livars – Pasveicināju tevi un radās sajūta, ka es pasveicināju sevi... man – pirmreizēja situācija, manā rakstīšanas pieredzē!
Livars – Ticu, jo tas ir retums satikt cilvēku ar tik retu vārdu!
Livars – Savādu izjūtu gamma virmo gaisā, vai to veido lēns blūzs no mana satelītradio ar šarmanto franču smaržu… vai kaut kas no šīs satapšanās...?
Livars – Domāju, Livaru uz mūsu pasaules nav nemaz tik daudz… Un ja viņiem ir lemts satikties, viņiem jāturas kopā.
Livars – Ko mēs varētu šovakar pasaulei pavēstīt par sevi, kādi mēs esam, ko darām, ko mīlam, par ko raudam un smejamies...
Kāds esi Tu, Livar?

Livars – Es mīlu savu ģimeni un tuvos, savu draudzeni, kura mani vienmēr atbalsta. Un skaistas lietas man patīk…
Raudāt neraudu, bet nepatīk, ja mani sāpina. Fiziskas sāpes paciešu kā nebijušas, bet morālās… tās paliek uz ilgu laiku…
Smieties man ļoti patīk, mīļākā nodarbe! Esmu dzīvespriecīgs un varu pasmieties par itin visu. Katrā ļaunumā es saskatu arī ko labu un par to pasmaidu.

Livars – Man jāteic, mums te ir laba sakritība. Es kādu brīdi esmu dzīvojis uz šīs pasaules pirms tevis un vienmēr ar prieku varējis secināt, ka man patīk cilvēki, skaistas lietas, mūzika, mani aizrauj un vilina mākslas pasaule, satikšanās un arī šķiršanās sāpes… Ar prieku varu atzīt, ka visu mūžu esmu varējis nodarboties ar to, kas man patīk, ko mīlu! Man šķiet, ka tev ir stipri līdzīgi.
Livars – Manuprāt, jā! Par savu dzīvi nesūdzos, jo bieži iedomājos, kā ir tur, Āfrikā, kā viņi dzīvo un cīnās par izdzīvošanu… Tas mani vienmēr pamudina nenokārt degunu, ja kaut ko neiegūstu…
Livars – Mums abiem ir bijusi tā laime redzēt arī tālas pasaules zemes, tikties ar visdažādākajiem cilvēkiem... un – mums abiem, katram savas dzīves spēles laukumā – cilvēki ir aplaudējuši... arī tālajā, tik daudzu cilvēku sapņu zemē, Amerikā! Vai tev negribējās tur kādu brīdi palikt ilgāk?

Livars – Jā, pateicoties sportam esmu apceļojis daudzas valstis un sastapis visdažādākos cilvēkus. Pirms braucu uz Ameriku, es ļoti to vēlējos, bet, kad bija pagājis tikai mēnesis, tur man pietrūka tuvinieku bez kuriem es vienkārši nevarēju vairs izturēt… Es labprāt būtu palicis Amerikā ilgāk, ja man blakus būtu tuvie, kas mani vienmēr atbalsta un palīdz.
Livars – Mans tēvs esot bijis vācietis un es ar viņu nekad neesmu ticies, bet mana omīte, mamma… un tagad, daudzi mīļie un vistuvākie draugi mani sauc par – Līvi...
Kā tu tiki pie šī – pasaules viena no visskanīgākajiem un ietilpīgākajiem vārdiem... Livars?
Livars – Mana mamma man ir stāstījusi, ka viņa bija šo vārdu kaut kur dzirdējusi un pirms manas dzimšanas, viņa jau zinājusi, ka man būs tāds vārdiņš… Mīļie mani sauc tāpat, Livars, bet pasmejoties – par Livuriņu. Tik tikko uzzināju, ka laikā, kad māmiņa gaidīja manu māsiņu (tagad viņai 19), tad jau bija vārds Livars izdomāts. Jau iepriekš es biju gaidīts!
Un man gribas pateikt, ka vecāki mani mīl tik pat stipri, kā es viņus!

Livars – Un tas arī ir šīs pasaules balsts! Bet es zinu, ka ir vēl kāds tavas mīlestības lielums – hokejs!
Livars – Es to mīlu, esmu atdevis hokejam visu… Jau no mazotnes tēvs mani trenēja un atbalstīja, es par hokeju varētu stāstīt visus 10 gadus… Ar to sāku nodarboties pateicoties, tagad zināmajam trenerim, Gintam Biseniekam, jo bieži vien bērnībā man bija iespēja padzīvoties pa viņa laukiem… Un vienu dienu viņš deva manam tēvam padomu: "Tam sīcim ir tik daudz enerģijas, beidz niekot laiku dejās un dod man viņu uz hokeju!" (tad es biju sporta deju dejotājs)…
Livars – Un tagad tu esi – uzbrucējs?
Livars – Uzbrucējs kreisajā malā…
Livars – Savukārt tribīnēs kreisajā, kā arī labajā pusē – sēž baigie pīpmaņi... kā mums viņus atkvēpināt no tiem tabakas tīstokļiem, Livar?
Livars – Tas ir drausmīgs paradums. Neciešu to dūmu smaku, tā savelkas drēbēs un pat pēc vairākām mazgāšanas reizēm neizgaist...
Livars – Mani kaitina arī visi ielas pīpmaņi, ka nav kur likties, bet nu, lai viņi žāvējas savos izdedžos…
Livars – Dažreiz pat uz ielas var sazīmēt cilvēkus, kas ir smēķētāji… ar brūni nokareniem sejas vaibstiem…
Livars – Jāiet laukā, svaigā gaisā… jau agri uzsāku savu velosezonu un rollerīti ar’ izdevās pierunāt no garāžas arā…
Livars – Jā, es arī nesen izbraucu ar tieši tādu pašu rolleri, kāds man bija… Ideālas un neaizmirstamas sajūtas. Tagad, kad sākas siltais laiks, dažreiz pat paskumstu pēc viņa…
Livars – Vēl jau ir ritenītis... arī trakoti skaista lieta!
Un tu tak vari doties ikvakara pastaigā pa Ādažiem ar papagaili uz sportiskā pleca?
Livars – Ritenītis saplīsis un vēl nav bijis laika paremontēt…
Ar papagaili ārā neeju, nav vēl tā pieradināts, bet mēdzu ar savu melno dobermani iziet, paskriet kādu krosiņu.

Livars – Un kā ar romantiku, vai krītošām zvaigznēm? Jo –

Debesīs ir mazas
Zvaigznītes, un
Debesīs ir mazas
Ābelītes. Un
Augusta naktīs var
Redzēt, kā no
Debesīm mirdzoši
Āboli krīt.

Livars – Romantiķis… ne gluži, bet mēdz sanākt romantiskas lietiņas un romantiski teksti…
Livars – Un zini, to var just…
Livars – Vispār, man jau patīk skaidrās naktīs vērot debesis, tajās var saskatīt tik daudz ko interesantu… un tas sanāk tik nejauši…
Livars – Livar, kas ir tur, tur aiz tās zvaigznītes, nedaudz pa labi no tevis?
Livars – Tur… tur es redzu – kāda smaidiņa kontūru...
Livars – Dzīve ir tik mirklis īss, tā aizsteidz, nereti aiz sevis atstājot tik mirdzošu putekļu pēdas…
Livars – Es varu teikt tikai vienu, lai gan mēs esam dažādu paaudžu vīrieši, mums sakrīt īpašības, rīcības un mūsu vārds – vārds, ar kuru lemts mums nodzīvot līdz mūža galam.
Es ļoti priecājos, ka mēs veltījām laiku šai sarunai, kurā es uzzināju daudz ko jaunu par tevi, gan pats par sevi. Paldies, Livar!
Livars – Paldies, Livar!

/Livars – Livars//Rīga – Ādaži/ 21.04.2010/