Jau otro mēnesi dzīvojam kopā... Mācāmies staigāt ar pavadu ... Un sniegu arī vēl nav redzējis...


Pie Zadornova

Vēl bija padomju laiki,  ( 1981. g.) kad mēs ar savu teātra studiju „Dialogs” devāmies uz  savienības vislielāko centru - Maskavu. Laiks bija rudens pusē, visi jau bija lieli un pieauguši, dažiem novembrī bija jādodas pāris gadus armijā apliecināties. Visi bija pieauguši, izņemot vienu – piektās klases skolnieku. Braukt gribējās visiem, arī visjaunākajam. Viņa mamma man bija labi pazīstama, kādas skolas Skolotāja ar lielo burtu, īsts sirds Cilvēks. Viņa savu mazo zēnu uzticēja ar piekodinājumu, esat stingrs, lūdzu, nelaidiet viņu  nekur vienu pašu. Ar sirds trīsām teicu – jā! Kad jau kādas dienas bijām pavadījuši Maskavā, izstaigātas izstādes, metro stacijas apskatītas, bodes izķemmētas, pienāca pēcpusdiena apmeklēt slaveno Mihaila Zadornova studiju Maskavas Aviācijas institūtā. Lielie puikas un meitenes bija paklīduši, kur nu kurais… ar norunu, ka noteiktajā laikā visi patstāvīgi ieradīsies Zadornova studijā. Tikai mēs divi, ar mazo puiku gājām savu ceļu, gandrīz mazo zēnu pie rokas turēdams …Maskava liela, atbildība liela, mākslinieks vēl mazs … Pēkšņi – mans mazais skolotājas dēls pamāja ar roku … un … aizskrēja … Mēģināju noķert, sasaukt, panākt, viss velti … Lūk, jaunība, lielpilsētas un patstāvības vilinājums … Jutos drausmīgi un bezpalīdzīgi … nezināju ko darīt … Gaidīju vakaru, satikšanos ar pārējiem studijas dalībniekiem un Zadornovu. Kad novakarē ierados norunātajā vietā un laikā MAI telpās, tur mani jau gaidīja mazais, pazudušais Jānītis. Lielais Jānis Vaišļa. Lūk, tāds mirklis … iz pasaules apceļotāja Dzīves!  /LivArs/
Ps. Attēla kreisajā malā M. Zadornovs, labajā pusē esmu es.






30.04.2005.  FB.E

Arī Portlandē atkārtojas tas pats vecais, jābrauc tālāk uz Sietlu.
Visa kā mums ir gana – mīlestības, prieka, ēdammaizes un dziras… Motors rūc, un mustangam vējā plīvo karogi…
   Sietla. Esam klāt. Pēc kartes jābrauc līdz pašai ezermalai pa stāvu jo traki stāvu nobraucamo ielu, ka var ne tikai ielas galam pretī esošajā mājā ieskriet, bet mājai cauri izskriet un aiz mājas esošajā ezerā ieskriet. Bailīgi… Toties turpat ir arī mūsu meklējamā adresīte. Un kādā vietā…
   Uz sliekšņa mūs sagaida saimnieki un vareni priecīgs suņukiņš. Viņas vārds esot Čiepiņa. Daira un Juris ir mūsu jaunie saimnieki. Māja ar flīģeli viesistabas vidū, jauka un saules baltuma pielieta.
Ir jau pievakare, un pēc nelielām uzkodām Juris ar puišiem dodas apskatīt pilsētu, es – uz dīvāna aizmigt. Ko nu kuŗjam kārojas….
Pamostos, kad citi atkal kāro iet pie miera. Un man pirms rītdienas seansa Juris iepriecinājumam pasniedz tikko no interneta izdrukātu vēstuli:

Original message

From:
Why Wait? Move to EathLink.
Labdien DRAUGI SEATLE!
Nereti apmeklējam sarīikojumus un koncertus, kur apmēram zinām, ko sagaidīt. Nesen izziņotais sarikojums: Pacelties spārnos , ko organizē Latvijas kristīgais kultūras fonds, pārāk nevilina, tacu Portlandē esam tik maza saujina, ka nolemjam: Jāiet vien būs.

KAS PAR BRINIŠĶĪGU PĀRSTEIGUMU!

Aizgāju skeptisks un atnācu mājās ĻOTI pacilāts!!!
Ilgi nebiju klausījies tik skaistu stāstu, savītu kopā ar piemērotām aizkustinošām dzejām – paša autora lasījumā.
Livars Jankovskis, pazīstams Latvijā kā dzejnieks, arī kā ētikas pasniedzējs un kristīgās baznīcas darbinieks, aizveda klausītājus pasaulē, kurā valda mīlestība – kur dabas skaistums savijas ar Dieva radībām – gan lielām, gan pavisam maziņām. Katrai ir sava vieta šai pasaulē. Vairāk Jums nestāstīšu, taču no sirds ieteicu visiem, kam iespējams, šo skaisto sarīkojumu apmeklēt.
Ar sirsnīgu sveicienu –  Andris Ritmanis
P.s. Ja Jūs šis sarīkojums iepriecina tāpat kā mani, tad, lūdzu, sūtiet ziņu tālāk – uz nākošo latviešu centru, kurp viņi dodas. Diemžēl līdz šim neviens nebija atnesis ziņu mums Portlandē, ka sarīkojums tik skaists...
Žēl to cilvēku, kas nedzirdēja Livaru.

From: Juris Cilnis
Subject: FW : Nepalaidiet garām šo skaisto priekšnesumu!
Sveicināti! Nosūtu Andra Ritmaņa vēstuli – viņš parasti par tādām lietām tik viegli nesajūsminās, tad tas no visādiem viedokļiem būtu jāņem vērā. Ceru, ka šo e- pasta ziņu varēs izplatīt un arī sarīkojumam būs atsaucība. Tas notiek šo svētdien, 1. maijā, pēc dievkalpojuma. Visu labu!
Juris Cilnis.

Kaut kas traks, ātri jāiet gulēt uz to ātrāko…Nē, vēl dušā, lai varu pamosties… Tad eju aizmigt! /LivArs/

Jā, mana vieta mūsu Toyota Camry aizmugurējā sēdeklī ... ar termosiem, ēdamlietām, apsildāmo masāžas sēdekli un citiem nieciņiem. Apģērbi, tehnika ar citām nepieciešamībām bagāžas nodalījumā. Puiši ar kartēm un laiku plāniem, sarakstiem uz maiņām pie stūres, mūsu pārbraucieni nereti bija ļoti gari. Vienreiz pat nācās viesnīcā nakti pavadīt. Amerika ir ļoti liela, ceļi lieliski, vadītāju attieksme baudāma. Mums ne vienu reizi divu mēnešu laikā neradās problēmas, nekādas ...



Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
No krasta varēja redzēt kuģus, kuri kā
putni šķērsoja
Apvārsni un lēnām pacēlās
Debesīs.
Kurp jūs dodaties, mani
brāļi un māsas?
Vai mēs vēl kādreiz satiksimies?...
Vai mūs vienos tikai atmiņas par divām
paralēlēm, kuras sākas un saplūst vienā
bezgalības punktā –
Apvāršņa un krasta līnijā...
...un tām pa vidu
Saule...                                     /LivArs/





Remy. Vakar mums bija atkal skumjā dienā ... dedzinājām svecītes un klusumā atzīmējām Lee De Gaara dzimšanas dienu ... Remy ir labs ... mācāmies viens otru pieņemt un iemīlēt ... Visam ir vajadzīgs laiks, lielais Laiks ... Laiks, kurā bez asarām un vainas apziņām neiztikt ... Tādas ir tās mūsu Dzīves Universitātes - līdz katram un pēdējam elpas vilcienam ...

#

Pirmās brīvdabas pastaigas ar Remy man asociējas ar PSRS laiku pilsoņa pirmajām pastaigām pa Ņujorkas ielām!







Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Kāpu aizvējā smaržo
Kārkli...
Man pie cepures pieklauvē kāds
Taurenītis... un aicina mani pacelties
Spārnos un lidot pāri
Jūrai...

Es priekā noskūpstu mazo
Taurenīti un ļaujos
Vējam...

Mēs lidojam tik augstu, ka jau dienā
Var saskatīt

Zvaigznes pie
Debesīm... visa
Jūra pilna baltām
Puķēm, un smaržo pēc
Rudenī ziedošiem kārkliem...

Es stāvu
Jūras krastā un pamāju
Kaijai, kas uznes manus
Sapņus – tur augstu
Debesīs...  /LivArs/





Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Saules mala jau pieskārās
Apvārsnim. Kāda
Ģimene nāca no peldēšanās un jau gāja uz
Mājām.
Es viņiem sacīju –
Pēdējā brīdī paspēju!
Vīrietis atsmaidīja un vaicāja –
Uz ko?
Es viņam atteicu – uz
Izrādi!
Viņi visi pasmaidīja un turpināja savu ceļu. Arī
Saule.
Nu jau tā ir norietējusi, un es
Jūras krastā stāvu viens pats.
Rītvakar atkal nākšu uz šo vienreizējo
Dieva
Izrādi!  /LivArs/






08.05.2005.

Milvoki. Desmitos sākas ļoti izjusts un patiesas mīlestības pilns 
Mātes dienas dievkalpojums. 
Man par lielu pārsteigumu Lauma Zuševica visu sprediķi veidojusi pēc manas četrrindes:

Maigs mātes lūpu pieskāriens,
Mans pirmais
Dieva pieskāriens.
Māci,
Dievs, man
Tevi un
Māti mūžam
Neaizmirst.
  
   Cilvēku ir daudz, gaisā virmo mīlestība un dzīvot prieks. Liekas, tas ir skaistākais un izjustākais dievkalpojums, kādu esmu Amerikā piedzīvojis.
Visi ejam pie Dievgalda…
   Pēc neliela pārtraukuma kamerzālē ir mana tikšanās… 
Tā norit pacilātā gaisotnē un asarām acīs… 
silti aplausi un baltas jo baltas rozes…
   Pēc koncertprogrammas mēs ar Ozoliņu ģimeni viņu pavisam jaunajā auto braucam pie Laumas uz pusdienām. Kāds ceļa policists mūs, nomaldījušās lielceļa avis, aizved līdz vajadzīgajai mājai, tas ir tik jauki no viņa puses, ka zūd jel kādas bailes no policistiem vispār, un pie tam – visā pasaulē…
   Esam kādi desmit cilvēki, un sēžam zem liela saulessarga mājas dārzā pie liela un apaļa stikla galda. Arī iepriekšējā turnejā mēs viesojāmies pie Laumas, un tagad tāpat kā toreiz priecājos par viņu jauko namiņu.
Tas nav liels, bet ļoti ērts un gaumīgi iekārtots. Viņas vīrs Ivars ir arhitekts, un tas jūtams ik uz soļa… prieks. Daudz runājam… dzeram labu vīnu… laiks rit nemanāmi, un saulīte ar jau – vakara pusē…
Vēl pa noslēguma konjaka glāzei mājās pie Ozoliņiem… 
pasaule sagriežas ar kājām gaisā… 
Bet trijos naktī jāceļas, jo nākamajā dienā tāls ceļš un mana uzstāšanās…   /LivArs/   



Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Lija lietus...
Jūras krastā es biju viens pats...
Debesis bija tumšu lietus
mākoņu pilnas, un varēja redzēt, kā
lietus lāsītes pievienojas jūras viļņiem, un
tie balti un šalcoši vēlās uz krastu.
Lija lietus, bet viļņu galotnes joprojām bija
baltas jo baltas...  /LivArs/




Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Diena bija saulaina, un pie
Debesīm nebija neviena mākonīša.
Es noģērbos un apsēdos savā saliekamajā krēslā,
paņēmu papīru un rakstāmo, lai pierakstītu kādu prātā ienākušu domu.
Tad ieraudzīju tālumā divus tumšus siluetus.
Viņi nesteidzīgi nāca uz manu pusi. Cilvēki bija ģērbušies tumšās,
varbūt pat melnās drēbēs. Man tas likās nedaudz jocīgi un,
nez ko sadomājies, pasmaidīju.
Tad viņi pašķīrās, viens aizgāja uz kāpu pusi,
bet otrs ar visām drēbēm taisni jūrā iekšā.
Viņi bija pietiekami tālu, lai tos neuzkrītoši novērotu, sevišķi to, kurš nu jau bija ūdenī līdz kaklam un laidās peldus!
Tikai pēc laba laika viņš nāca ārā no diezgan aukstā ūdens,
bet arī ne tik aukstā, lai peldētos ar visu uzvalku.
   Un nu jau arī otrs nāca no kāpām tam pretī
ar baltu dvieli rokās un sāka peldētāju apslaucīt.
Tikai tad es nopratu, ka tie bija melnie cilvēki.
Tā nu te mums Baltijas jūras krastā iet,
melnos cilvēkus neredzējušiem!  /LivArs/ 



Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Es jau kādu laiku biju sēdējis kāpu aizvējā, kad mazs, raibs
Taurenītis nolaidās uz manas kājas lielā pirksta. Tā nu
Viņš tur tupēja, šūpodamies jūras vējā, un nez ko pie sevis
Domāja. Es sēdēju un baidījos pakustināt kāju, palaikam raudzījos uz
Viņu. Un, kamēr tas tur saulītē gozējās, sāku rakstīt par viņu.
   Un tad man ienāca prātā, ka arī mūs tāpat kāds novēro, un varbūt par mums pat kaut ko pieraksta. Un tāpat ilgojas – lai mēs ilgāk paliekam
Viņa tuvumā, kā es vēlējos, lai
Taurenītis būtu pie manis, zinot, ka es nekad tam pāri nenodarīšu.
   Es gribēju tam pieskarties, es gribēju to noglāstīt, bet neuzdrošinājos
Iejaukties viņa jaukajā pārdomu brīdī.
Tā nu mēs abi tur saulītē sēdējām!    /LivArs/





Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Jūras krastā bija dažas laivas un
suns.
Varēja redzēt, ka suns te pazina katru atnācēju.
Es biju svešais.
Es jutos neērti, jo šeit nepazinu neviena. Arī
Jūru ne, es viņu biju tikai redzējis.
Suns pazina cilvēkus, laivas un
Jūru.
Un viņu pazina pat kaijas
Debesīs.   /LivArs, Jūrmalciemā, 2002.07.31./







Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Jūra izskatījās tik bezgalīga un
Dziļa.
Jūra un
Debesis bija tik vienotas...
Es pacēlu savas rokas – kā
Putns izpleš spārnus...
Un saucu...
Es saucu arvienu skaļāk un
skaļāk...
Es saucu pilnā balsī un no
visa spēka...
Un tad es sapratu,
ka mana balss un spēks ir
par niecīgu, lai
Dievs mani sadzirdētu... un
es čukstus – savā sirdī izrunāju
šos vārdus –
Dievs, es
Tev pateicos...

Un es ticu, tas
Kungs to
Dzirdēja.  /LivArs/




Lapu skatījumi pēdējā mēneša laikā: 1357. Paldies, dāmas un kungi!


Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Pie
Apvāršņa rietēja
Saule.
No tās
Ceļš mirdzēja man tieši pie kājām.
Bet man bija bailes doties līdz
Apvārsnim. Un tad
Saule norietēja. Es paliku stāvam krastā.
Pie manis pienāca kāds zvejnieks un teica –
Rīt būs atkal jauna
Diena.  /LivArs.




Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Kaut kur tālumā pie
Debesīm ik pa brīdim bungoja
Pērkons.
Klauvējieni atskanēja biežāki un
neatlaidīgāki,
līdz pēkšņi kāds strauji atvēra
durvis un pa tām putodams
Jūrā iegāzās liels, pelēks
mākonis.
Tas atsitās pret gludo
Jūras virsmu, saplīsa mazos,
balti sudrabainos vilnīšos un
veltin vēlās uz krastu,
to ietērpdams baltos
viļņu plīvuros...
Un arī kaijas
Jūras krastā stāvēja un
priecājās par redzēto...  /LivArs/




Bībele:  
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, 
kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām
/Ebr. 1:11/


1991. gada Barikāžu laiku atceroties ...



Pāvests Jānis XXIII, teoloģijas un medicīnas doktoru Beinsu Duno sauca par „Par lielāko filozofu, kas dzīvo uz Zemes”!
Lūk, filozofa sacītais:
Ne tikai būtnes no citām planētām un civilizācijām ietekmē zemi, bet arī visi cilvēki, miljardiem dvēseļu – ar savām smadzenēm ietekmē zemi un dabu. Visu cilvēku smadzenes ietekmē zemes uzbūvi. Ja cilvēki koncentrētu savu prātu noteiktā punktā, tie izkausētu visu, kas tur atrodas. Klints būtu izkususi no enerģijas, kuru izstaro cilvēku smadzenes. Ja zinātu, kā – cilvēki ar domas koncentrāciju varētu izkausēt visas bēdas un slimības.

Nereti ir tā: 
Tu dzīvo, dzīvo un dzīvo ... tad pienāk kāds mirklis, stunda, diena, dienas, kad tu domā un domā, un izdomā, ka viss ir velti, garām un pa tukšo ... ka tavs laiks ir pagājis, ka tu esi lieks un nevajadzīgs... 
Lūk, un tādā mirklī, dienā, vai nedēļā saņem vienkāršu, dažus vārdus saturošu teikumu: Bez tava uzmundrinājuma man būtu bijis ļoti grūti saņemties. Pēc sarunas ar Tevi kaut kas notika... un darbu uzrakstīju vienā elpas vilcienā, pašam neticas, ka to varēju paveikt...
Ps. Tā jau nenotiek tikai ar mani vien ... arī jums ir tāpat!



Dzīve turpinās...



Lai ticība, cerība un mīlestība ir ar mums!


Jau gada pēdējā diena ... 12. aprīlis uzskatāms par mana Mūža 2019. gada vispārsteidzošāko un negaidītāko (gaidītāko), necerēto notikumu! Biju jau pārstājis grāmatu rakstīt un atmetis domu, ka "Stāsti visiem" kādreiz tiks izdoti! Vēl šodien nesaprotu, kā tas tā gadījās ... tāpat, kā arī nesaprotu Lee zaudējumu ... Divi, Dvēseli satricinoši notikumi ... Kad prieks un skumjas Dzīvē iet roku rokā! Mani mīļie, labi Draugi, lai jums ir patīkami atskatīties uz noieto ceļa posmu un ticība, cerība un Mīlestība Nākotnei! Ja jums ir zināms kāds, kurš pasteidzies apsolīt, ka Dzīve būs tikai viegla un skaista - neticiet viņam! Īstas un smaržojošas rozes ir ar dzelkšņiem ... Jā, jā...





Papilona vārds ir: Remy VIII
(manā Mūžā piedzīvotais - 8. sunītis)
Remy ir senfranču vīriešu vārds. /tulkojumos: palīgs, glābējs, Dvēseles glābējs.
Papiloni ir ļoti sena franču suņu šķirne, skaitās 6. gudrākie, suņu reitingu skalā.
Sunīši bija lielā cienā franču galmos un mākslinieku mājās.




Vakar /16.12.2019./ MŪŽĪBĀ IESKRĒJA MANS MĪĻAIS LEE ...
/Lee De Gaars tika apglabāts vēlā vakara stundā,
Ropažos, skaistā bērzu piekalnītē.../...



Lai arī ziema un nakts - koki mums ir zaļi!...