Kāds viegli manam logam pieskārās…
Slīgst lejup balta
Lietus lāse… /LivArs/


Andris Freidenfelds izrādē "Atraitnes dēls" 1980. g.

Bijušā "DIALOGS" dalībnieka monologs par "DIALOGU" :
(~ 1980.g.)
MĒĢINĀJUMA PROCESS
Kāda darbība var kļūt par procesu tikai tad kad viņai būs jēga, jēga ne tikai tās darbības organizētājam, bet arī tiem kas piedalās tajā. Bet katrām no procesa dalībniekiem ir savējie mērķi un tie ir pilnīgi atšķirīgi. Bet var arī vispār nezināt savus mērķus, bet tikai meklēt tos. ..
Es katru reizi eju uz mēģinājumu pilnīgi neziņā kas tur būs. To sajūtu var salīdzināt ar kino. Katru reizi kad ejam uz kino mēs nezinām kāda būs tā filma un ar ko tā būs atšķirīga. Tā notiek, jo gandrīz katru mēģinājumu es atklāju sevī pilnīgi jaunas izjūtas. Piemēram, nekad nedomāju, ka varu arī kaut ko nodziedāt, nerunājot par to ka mēģinājumā es pat repoju, bet ar repu mani vispār nekas nesaistīja. Tomēr kad Livara kungs (mūsu režisors) piedāvāja man parepot, es pieņēmu to piedāvājumu. Un cik es biju izbrīnīts, ka man tās padodas, tās izjūtas nekad neaizmirsīšu. Toreiz, kad sāku runāt man likās, ka pasaule man atveras un es sajūtu brīvību, bet ne to brīvību, ko mēs pieradām saukt par tādu - fizisku brīvību, es sajūtu tieši otrādi, morālo (garīgo). Sajūtos brīvs no domām par problēmām, kas ikdienā plīvo man apkārt, no domām par nākotni, pilnīgi no visām domām, kas nepārtraukti grauž manas smadzenes, neatļauj atbrīvoties. Bet sajust brīvību var tikai atbrīvojot prātu no tā pie kā esam pieraduši. Kas attiecas uz mēģinājumu - esam pieraduši pasniegt tekstu nedomājot par tā būtību vai domu, mūsu kustības nesaskan ar teikto, es neteicu ka nemākam izteikt domas, es tikai gribēju pateikt - ka mēs nemākam atvērties izrunājot iemācīto tekstu. Tas neattiecas tikai uz teātri, jo dzīvē, ikdienā mēs ļoti reti atklājam citiem savas īstas domas vai izjūtas, un ar laiku ierobežojot savas jūtas mēs aizmirstām to prasmi, prasmi just...
Pēc manām domām, mūsu mēģinājuma process nav tikai teātra mēģinājums, tas ir ari mūsu dzīves izmēģinājums, un mēs tur mācāmies ne runāt tekstu, bet no jauna mācamies izjust šo pasauli, vērot to, skatīties uz lietām savādāk – no cita redzes leņķa. Jo katrā lietā - ieskatoties tajā, katrā skaņā – ieklausoties tajā, var atklāt, ka tā ir pavisam kaut kas savāds nekā mēs to pieraduši redzēt, dzirdēt.
To visu mums māca - viņš, stāstot savu viedokli par lietām, atklājot savās izjūtas par padarīto. Atverot mums savu dvēseli.
Kāpēc es saku viņš? Jo es nezinu kas viņš ir? Vai cilvēks, kas runā dieva vārdiem, vai Dievs sarunājas caur Viņa muti?

2010.07.17. Tur bija arī gaiļpieši, ne tikai pienenes!



Koši dzeltena
Pienene nolūkojās
Taurenīšos un apskauda tos.
Tie prata arī lidot.
Dzeltenā pienenīte to neprata. Tad
Saulīte spīdēja aizvien spožāk un spožāk un darīja
Pienenīti arvien
Baltāku un baltāku, līdz kādu dienu dzeltenā
Pienenīte bija tapusi tik
Balta un līdzīga
Saulei, ka tā pacēlās
Spārnos un aizlidoja pretī
Saulītei. Un nu pie
Debesīm lidinājās daudzas baltas
Pieneņpūciņas, nu gluži kā mazi, balti
Taurentiņi.

Kad mazās
Pūciņas no lielās dejošanas bija piekusušas – tās nolaidās uz
Zemes atpūsties. Un
Tur, kur tās nosēdās, – nākamajā gadā izauga koši dzeltenas
Pienenītes. Un arī
Tās ilgojās – kā
Taurentiņi – pacelties
Spārnos un aizlidot.

Un tā –
Gadu no gada... kāda
Pienenīte ilgojās pacelties
Spārnos un
Aizlidot...    /LivArs/