Teksta autors man nav zināms:
Draugiem.


Ja Tev ir lemts nomirt pirms manis,
uzzini, varbūt vari paņemt sev līdzi
Draugu.


Ja dzīvosi simts gadus, tad es gribētu dzīvot līdz simts gadiem
mīnuss viena diena, lai nebūtu jādzīvo bez drauga.


Īsta Draudzība ir kā veselība:
Reti tai pievērš uzmanību,
līdz to pazaudē…


Īsts Draugs ir tas, kurš nenovērsīsies no tevis,
kad to izdarīs visa pasaule.


Kāds ir teicis: Tu esi nodzīvojis īstu dzīvi,
ja līdz savai nāves stundai esi ieguvis
vismaz piecus labus Draugus.


Ja mani Draugi lēks no tilta, tad tā vietā, lai lektu kopā ar viņiem,
stāvēšu zem tilta un viņus ķeršu.


Apskauj savus Draugus stipri, stipri.


Es pieskaršos tev,
Tu man un mums kopā būs labi.


Draudzība – divu ķermeņu viena Dvēsele.


Neej man pa priekšu –
iespējams neiešu Tev pa pēdām, nenāc man pa pēdām –
iespējams nevarēšu būt tev par ceļvedi, nāc
blakus man un esi mans Draugs.
Visi klausās, ko tu saki,
Draugi dzird, ko tu saki, labākie
Draugi dzird par ko tu
klusē.


Draugs ir tas, kas pazīst tavas sirds dziesmu un var
piedziedāt tai, ja tu aizmirsīsi vārdus.


Mēs izvēlamies katrs savu dzīves ceļu, bet
neatkarīgi no tā, uz kuru pusi mēs ejam,
mēs nesīsim daļiņu otra sev līdzi.


Draugi ir Dieva izrādītās rūpes par mums.


Svešinieki ir tie, kas var kļūt par Draugiem.
Draugi – neatņemama sastāvdaļa lielajā dzīves
salātu traukā.






Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Saulei rietot, es redzēju
Ceļu, kas ved pāri
Apvārsnim
Debesīs... un beidzot es sapratu –
Te es dzīvoju, bet manas
Mājas ir
Debesīs... tur ir mans
Tēvs un daudzi mani mīļie...

Es jutu, kāds nostājās man līdzās un klusi teica –
Es esmu
Ceļš.

Un es zinu – tas bija ...
14.04.2005.

  … Nepārģērbies... karstā vasaras dienā... melnā uzvalkā... Dāvja mašīnā... braucam uz Holivudu… Kāāā skan – HOLIVUDA. Cik gan nav skatīti Holivudas grāvēji, filmās un fotogrāfijās redzēts šis burtu salikums...
Pēc kāda laika nu pats savām acīm raugos šajos balti krāsotajos deviņos tik maģiskajos burtos kalna nogāzē – HOLLYWOOD. Nevarētu sacīt, ka tos uzlūkoju vienaldzīgi… Visa šī piekalne, braucot augšup pa līkloču ceļu, ir kādas neizsakāmas romantikas apdvesta, katra savrupmāja ar mazītiņu puķu dārziņu vai tikai zālienu, ziedoši krūmi un puķes…
To smarža ar lielu spēku pa pavērtajiem mašīnas logiem laužas iekšā arī pie mums…
No kalna virsotnes atklājas balta, trauksmaina un dārga, līdzās esošā okeāna dūmakas apdvestā Losandželosa! Tas ir prieks to redzēt un pat nedaudz izjust…
Grūti iedomāties, kā es te justos, atstāts viens pats… vai tā kā –
,,viens pats mājās”– vai te es gribētu savas mājas? Varbūt!
Varbūt – jā, ja te būtu dzimuši mani vecāki, vecvecāki, tad jā…
Šis ir ievērojamu mākslinieku, greznu un ļoti dārgu savrupmāju rajons. Vairāki kvartāli ir kā mums pazīstamu filmu varoņi… redzēti nami, zināmi ielu nosaukumi… BEVERLY HILLS… Dārgi restorāni, viesnīcas, teātri, kinoteātri, veikali un citas izpriecu vietas, arī pa kādai banku filiālei. /LivArs/





 Rīgas Centrālais Universālveikals /RCUV/ vai Armijas ekonomiskais. 1950. g.
 Foto no žurnāla "Zvaigzne" 1950. g.


Tāda neliela sniega klātbūtni pamanāma arī šodien, 29.02.2020. Laukā ap - 1 ... Sestdiena ar sauli.
Bet svars, attēlā redzamajam zvēram jau ir: 2222, 22 Gr, 2, 22 Kg


27.04.2005.



Ir divdesmit minūtes pāri četriem no rīta, kad visi apskaujamies un, paku pakām apkrāmēti, savā zelta kumeļā slaidā riksī uz Portlandi prom… Kādas nieka 780 jūdzes, kas mums tas… Kartes mums ir, kafija zilā, līdzi dotā termosā ir, un benzīns ir, un vēl uzpildes stacijas pilnum pilnas… Ir krāšņie ciedru meži, un tālumā sniegs kalnu galotnēs arī ir… Braucam, skatāmies, smejamies, ēdam, ceļa atļautajās vietās turam atpūtas pauzes… Pētām kartes un atkal braucam. Ceļš tek līku loču, stāvs un nolaidens, arī kalnu miglai cauri… Dzīve ir skaista, un tā nu atkal ir patiesība.
   Vairāk vakars nekā pēcpusdiena, kad sasniedzam Portlandes vajadzīgo ielu un īsto mājas numuru. Tā ir vienkārša, divos stāvos un divām garāžas durvīm. Pie vienām piebraucam mēs, otras atstājam brīvas, lai pašiem arī tiek, un ejam meklēt durvju zvana pogu… Durvis ir vaļā… Vai speciāli mums?… Saimniece jauki smaida un vedina mūs namā… Kad esam iekšpusē, tā izrādās – pils.
Mājas plānojums un kopējais dizains ir vienkārši lielisks. Daudz gleznu un dažādu greznumlietu, halles vienā pusē klavieres, noteikti –
romantiskas… Pa vidu kamīns, no abām pusēm kurināms.
Tādu iemūrēšu savā vasaras treilerī – lieliska doma.
   Bet dzejnieks gan dzīvošot atsevišķi, pie paša draudzes priekšnieka, kurš kuru katru brīdi būšot klāt. Tā ir taisnība, Juris un Silvija Orles jau zvana pie durvīm. Redzams, viņi te visi jūtas kā savās mājās, un mums piedāvā rīkoties tieši tāpat. Pa to laiku, kamēr visi iepazīstamies un topam iepazīstināti, šī nama saimniece Rita Sēja beidz gatavot virtuves brīnumus un mūs visus lūdz pie galda. Sākam ar saimnieces tostu, ka visi mīļi satikušies. Vakariņas ir lieliskas, un pie galda uzzinām, ka šeit ir viesojusies arī Vaira Vīķe – Freiberga... un ka Ritas kundze ir augstas klases zobārste.

Bet viņas nesen Mūžībā aizsauktais vīrs dr. inž. Uldis Sēja ilgus gadus ir bijis PBLA valdē arī kā finanšu vadītājs, daudz spēka un sava talanta ieguldījis Brīvības pieminekļa atjaunošanas fondā. Mēs arī saņemam katrs pa skaistai piespraudei ar Latvijas un Amerikas karodziņu.
Tas mums ļoti iederas, jo uz mūsu mašīnas aizmugurējās palodzes – plauktiņa visu laiku ir izklāti nelieli šo valstu karogi.                                       Jau pa vakara tumsiņu (tagad jau trijās Tojotās) visi braucam uz manām mītnes mājām pie Silvijas un Jura. Aicinot mūs savā pagalmā, saimniece pavēsta, ka man būšot jāguļ Gunta Ulmaņa gultā, viņš arī esot tajā istabā dzīvojis. Saimnieks mani ilgi un rūpīgi ar pacietību iepazīstina ar kārtību, kā rīkoties, ja mājā izceltos ugunsgrēks. Instruktāža ir tik pamatīga, ka nav ne mazāko šaubu – uguns nelaime notiks tieši tad, kad es vissaldāk būšu aizmidzis un visticamāk – trauksmes signālu nedzirdēšu…
Nobiedēts esmu ne pa jokam, tā, ka neuzdrīkstos vismaz nakts pirmo pusi iemigt. Vēlāk gan mana uzmanība krītas… Un no rīta mani atrod… cieši aizmigušu un tikpat kā nepamodināmu… Ak, ak… /LivArs/


Laikā, kad vīrusi klejo un mājvietu meklē....
Manai Omītei goda vietā bija Mērpuķe (pelašķis) viņa par to zināja brīnumlietas stāstīt! Mums nekādu kapseļu mājās nebija. Tējas visādām vajadzībām, saknītes, uzlējumi. Ja kāds lopiņš bija apslimis, Omamma pagrāba sauju siena ziedu zem siena panta, tos aplēja ar karstu ūdeni, atdzesēja ... un lopiņi to padzēruši, nākamā rītā spriņģot spriņģoja. Vēl bija cūku tauki ierīvēšanai. Medus, piens, zodā un sviests. Jā vēl bija stiprs līdzeklis govs "kūkas" mērcīte /fermentizācija/, gan ārīgi, gan iekšķīgi. Vērmeles, jā un - kaņepes! Mēs neslimojām. Vēl pastaigas pa priežu mežu, priežu sveķu tvaiki, ošņāšana, kadiķi pakvēpināja... istabās kalmes vai vaivariņi pret lauku mošķiem ... Siena pantos bija sabāzti āboli, uzglabājās visu ziemu, kā tie smaržoja... Jā, tauku maizi ar sīpoliem un dradžiem atceros, speķi - jā! Bet, par tiem ķiplokiem, nezinu, kaut kā nemanīju ... Pie vecās Ziemelienes daudzi nāca pēc padoma... Viņa savā laikā strādāja arī pie Dr. Vilerta, cik nu pareizi atminos. Jā, vēl bērniem taisīja čušu - kaut ko skābu ūdenī un zodā! Jā, un lauku olas bija jādzer, gan tā, gan šitā... Un man bija paparžu matracītis, kuru ik vakaru sabužināja ... un tad kāda pasaka, vai dziesmīte... Visiem bija skaistas balsis un daudz dziedāja, tas arī ir veselīgi! Jā, jā, ir gan! Un joki arī!


Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Tā traucās pretim kā liels,
putojošs kalns.
Sniegotās viļņu galotnes sasniedza
tumši draudīgās
Debesis, un dažas šļakatas
uzsitās tik augstu, ka iemirdzējās kā
zvaigznes satrakoto kuģu mastos.
Es stāvēju, cepuri noņēmis, skatījos un
klausījos šajā
Dieva radītajā dabas stihijā un
biju kā mazs smilšu graudiņš bangojošās
Jūras krastā...
Un tomēr –
es varēju sadzirdēt arī
savas
Sirds pukstus...  /LivArs, 2002.07.28., Jūrmalciemā/



14.04.2005.

   Lidmašīna ir liela, cilvēku tajā maz, tāpēc sēžam, kur katram tīk...
Mums – priekšā, pirmajos krēslos... Reizi pasēdēt biznesa klasē… Pēc pārdesmit minūtēm jau esam Helsinku lidostā, lai pēc stundas izlidotu uz Ņujorku. Laiks ir lidojumam labvēlīgs, un mums visiem tiek pasludināta iespēja – pacelties spārnos...
Lielais, baltais putns mūs uznes augstu virs mākoņiem... un tur patiešām ir Saule. Liela, apaļa un balta – kā pašas Debesis.
Monitoros varam lasīt, ka esam ne vien lielā augstumā, bet arī lielā aukstumā – sešdesmit divi grādi. Biedējoši ir abi lielumi, bet tie tik un tā neslāpē mūsu vēlmi pa debesīm nokļūt Amerikā.
Par vēlu atteikties, pieturvietu nebūšot...
Tāpēc laiks pusdienām un kādai viskija glāzītei – tik augstu debesīs, ne visiem un ne tik bieži... Lidojam kopā ar Sauli, tāpēc visu laiku ir gaišs un zemi arī var redzēt. Tas tikai uz brīdi... tad milzīgs, Saulē vizuļojošs ūdens plašums... Okeāns ar šur un tur peldošiem ledus blāķiem... Man no ūdens ir bail, tāpēc uz leju vairs neskatos (it kā no augstuma man nemaz nebūt bail)... Sēžu... un dzīvot gribas. Dzīvoju... un Ameriku vēlreiz redzēt gribas... un tad Latviju atkal redzēt gribas...
Mums visiem ir cerība...
Pēc kādām septiņām stundām ilga gaisos skrējiena tālumā redzama milzu pilsēta... balta, dūmakā ievīta...
Zemes pieskāriens lielā putna kājām... Salonā tradicionālie pateicības aplausi, un teciņus visi steidzam bagāžu un biļetītes pārreģistrēt... Vēl tikai jāļaujas sevi vai tikai acis nofotografēt un pirkstu nospiedumus vēlreiz salīdzināt, tikai tad tiekam lielas speckontroles rindas galā, kas mums visiem jāiziet, pirms varam iekļūt vietējā reisa lidmašīnā uz Losandželosu.
Kontrole ir satriecoši skrupuloza, bet pietiekami pieklājīga. Man pārbauda visu, kas ir pārbaudāms, iztausta un caurskata katru vīlīti, līdz atzīst par derīgu...
Pie tā nākas nekavējoši pierast un pieņemt kā vienu no gaidāmajām Amerikas realitātēm. Arī mēs atceramies vienpadsmito septembri...
Tā visiem ir labāk... Un Amerikas pilsoņi un arī viesi to saprot.
Tikai tagad saulīte pošas uz rietu, kad ceļamies padebešos apmēram vēl piecu stundu lidojumam. Lidmašīna šķiet tik pieblīvēta un piekrauta ar dažādām mantām kā piepilsētas autobuss...
Jūtos nedaudz neomulīgi, pat bailīgi... Nav tās lidotgribošo nopietnības... Šķiet, ka tā ir ikdiena – visiem lidināties šurpu turpu...
Daudzi uz rāviena aizmieg, man tas savu mūžu gaisa kuģos vēl nav izdevies... Kļūšu skaudīgs – varbūt tad arī es tā varēšu...
Labu laiku lidmašīnā ir stipri vēss, un jūtams arī fizisks panīkums...
Arī no malas nav nekādu uzmundrinājumu, tik apziņa, ka zem mums ir visa Amerika – no viena līdz otram okeāna krastam... Amerika, Amerika... kā mums uzzināt un izprast, kas ar jums tur, lejā, notiek? Lidojam pilnīgā tumsā kā tāds spiegu vai spoku kuģis... Visi visapkārt  guļ, ne mirkli nešaubos – arī šoferīši. Amerikā tak viss esot iespējams...
Beidzot zeme atkal tuvojas mūsu visu ilgām un iegribām...
    Pilsēta mirdz vienās ugunīs, un gaisā jūtama dienvidu nakts īpašā elpa...
Sev par lielu pārsteigumu jau pa gabalu pamanu Dāvi Kaņepu, lai gan kopš mūsu iepriekšējās tikšanās pagājuši kādi divpadsmit gadi...
Toreiz, kad mēs tikāmies, viņš bija jauns teoloģijas students, kurš savas zināšanas papildināja Latvijā, tagad – jau prāvesta kārtā Amerikas dienvidu krastā... Viņš ir ģērbies džinsos un plānā T kreklā. Raugos Dāvī un smaidu... gan par tikšanos, gan auksto rītu pirms mirkļa Rīgā, gan par maigo pavasara vēju, kas draiskojas palmās… un bužina manus matus...
Mēs apskaujamies… Un es tikai izdvešu... Ak, Dievs...
Visa bagāža laimīgā kārtā atceļojusi kopā ar mums, paši arī jau sēžam Dāvja mašīnā. Cits caur citu ko jautādami un atbildēdami, skrienam cauri vai apkārt, to vēl nenoprotu, Losandželosai uz savām nakts mājām.
Šai pusē esmu pirmo reizi un grozu galvu uz visām pusēm, tverdams ko no lielās pilsētas nakts dzīves krāsainības, līdz apstājamies pie kādas privātmājas durvīm… Pēc kārtīgas zvanīšanas iznāk vīrs apakšbiksēs un saka, ka šonakt vairs mūs neesot cerējis sagaidīt... Labrīt!
Te nu mēs esam... Ejam cauri mājas pagalmam – visur zied puķes, un dārza laternu apgaismojumā kā ziemsvētku rotas kokos redzami apelsīni, citroni un vēl kaut kas..., Tos visus varot arī ēst... pa ceļam stāsta saimnieks, vezdams uz dārza mājiņu, kur mums sagatavotas guļamvietas...
Mārim ar Guntaru pagaidām nākas gulēt vienā gultā, man pašam sava... es esmu lielais…
Durvis atstājam atvērtas, jo es gribu klausīties putnu balsīs un puķes sadzirdēt. Ja neizdosies, tad to smaržu nu gan – katrs spēj sajust...
Ko nu vairs... grūti tam noticēt, bet mēģināšu iemigt ar domām, ka rīt arī būs diena un es vēl būšu Amerikā...     /LivArs/


Ko man par
Jūru pasacīt, kas
Jūru vētrās nepazīst.

Ko man par
Tevi pasacīt, kas gaida
Mīļos pārnākam.

Ko man
Jums labu pasacīt, kam
Jūras vējos pateikts
Viss.   /LivArs/




21.04.2005.

Piecos no rīta atvadāmies no saviem patvēruma sniedzējiem un jau pa automašīnu pilnajām pilsētas ielām pārceļojam uz Sanfrancisko.
Auto pats raujas uz priekšu, nekas nečīkst un negrab, un sliktu smaku ar nekādu. Smiekli gan nāk, vai tas maz bijis… un kas vēl būs?
Grūti pierast – mums pašiem Amerikā savs auto, kurš pats skrien…
It kā vējš mūs ķertu!
Nebraucam pa skaistāko un kraujāko ceļu gar pašu okeāna krastu, kurš arī ir garāks un smagāks, bet nedaudz pa līdzenumu, jo mēs nedrīkstam nokavēties… Arī šis ceļš ir pietiekami romantisks un klinšu dzegām izrotāts, tāpat paviz pa spožam saules zaķim no tik bezgalīgā un iezaļganā okeāna. Vietumis ceļš vijas cauri stāviem un smaržīgiem ciedru mežiem un dažādu dzīvu radību ganāmpulkiem.
   Pēcpusdienā pēc nelielas maldīšanās un taujāšanas Sanfrancisko pievārtē atrodam Gunāra un Ināras Reiņu māju, lielu un kuplu koku ieskautu.
Tas ir liels ciedra koka nams, tikpat kā trijos stāvos, ērts un plašs.
Mums katram tiek pa istabai, un uzreiz jūtams, ka esam gaidīti... un laipni uzņemti.
Tie ir ticīgi ļaudis, un viņu meita savā laikā kalpojusi Piltenes draudzē, tagad ieguvusi doktores grādu un ir pasniedzēja kādā no Amerikas universitātēm.
Kad visa māja sāk gardi smaržot, mūs aicina vakariņās. Iesākumā nākas nedaudz apgūt šīs mājas galda ieražas, bet, tā kā esam labi skolnieki, tad tas izraisa tikai jautrību. Noslēgumā pa sārta, balta vai zeltaina vīna vai arī alus glāzei. Un Gunārs mūs savā šokolādes krāsas apvidus mašīnītē ved pirmajā ekskursijā pa Sanfrancisko. Ir jau tumša nakts, kad uzbraucam kādā augstā kalnā, no kura paveras miljoniem mazas, vizuļojošas pilsētas logu liesmiņas…
Visapkārt mirdz mazas uguntiņas, un aiz šīs uguntiņas dzīvo kāds cilvēks…
Tūkstošiem cilvēku, sapņu, cerību un rūgtā dzīves realitāte…

Vējš noglāstīja augstās
Koku galotnes un mazo
Puķi zaļā pļavmalā…
Un mani vējš tik cieši
Apskāva... Vai arī
Es kā
Putns reiz celšos,
Vēja nests, tais smaržīgajās

Puķu

Debesīs…

   Gunārs, jau vīrs gados, bet stalts, stiprs un jauneklīgs, rāda tālumā savu skolu, bērnu skolas, savu un bērnu universitāti…
To visu no šī kalna var saskatīt… arī tālos mūža gadus, kas pavadīti, strādājot naftas rūpniecībā turpat vai visā pasaulē…
Tas ir mūžs, kāds skaists mirklis arī kopā ar mums.
Mēs to atcerēsimies…  /LivArs/




Ceļš mani aizveda pie
Jūras…

Visapkārt klusums. Tik
Debesīs ar baltām
Krizantēmām rokās
Rudens nāk un tieši man virs galvas uz
Zemes baltas puķes tā kā
Zvaigznes jūrā met.

Kāds tavā
Dvēselē tik baltu
Gaismu met...  /LivArs/ 





Jau otro mēnesi dzīvojam kopā... Mācāmies staigāt ar pavadu ... Un sniegu arī vēl nav redzējis...


Pie Zadornova

Vēl bija padomju laiki,  ( 1981. g.) kad mēs ar savu teātra studiju „Dialogs” devāmies uz  savienības vislielāko centru - Maskavu. Laiks bija rudens pusē, visi jau bija lieli un pieauguši, dažiem novembrī bija jādodas pāris gadus armijā apliecināties. Visi bija pieauguši, izņemot vienu – piektās klases skolnieku. Braukt gribējās visiem, arī visjaunākajam. Viņa mamma man bija labi pazīstama, kādas skolas Skolotāja ar lielo burtu, īsts sirds Cilvēks. Viņa savu mazo zēnu uzticēja ar piekodinājumu, esat stingrs, lūdzu, nelaidiet viņu  nekur vienu pašu. Ar sirds trīsām teicu – jā! Kad jau kādas dienas bijām pavadījuši Maskavā, izstaigātas izstādes, metro stacijas apskatītas, bodes izķemmētas, pienāca pēcpusdiena apmeklēt slaveno Mihaila Zadornova studiju Maskavas Aviācijas institūtā. Lielie puikas un meitenes bija paklīduši, kur nu kurais… ar norunu, ka noteiktajā laikā visi patstāvīgi ieradīsies Zadornova studijā. Tikai mēs divi, ar mazo puiku gājām savu ceļu, gandrīz mazo zēnu pie rokas turēdams …Maskava liela, atbildība liela, mākslinieks vēl mazs … Pēkšņi – mans mazais skolotājas dēls pamāja ar roku … un … aizskrēja … Mēģināju noķert, sasaukt, panākt, viss velti … Lūk, jaunība, lielpilsētas un patstāvības vilinājums … Jutos drausmīgi un bezpalīdzīgi … nezināju ko darīt … Gaidīju vakaru, satikšanos ar pārējiem studijas dalībniekiem un Zadornovu. Kad novakarē ierados norunātajā vietā un laikā MAI telpās, tur mani jau gaidīja mazais, pazudušais Jānītis. Lielais Jānis Vaišļa. Lūk, tāds mirklis … iz pasaules apceļotāja Dzīves!  /LivArs/
Ps. Attēla kreisajā malā M. Zadornovs, labajā pusē esmu es.






30.04.2005.  FB.E

Arī Portlandē atkārtojas tas pats vecais, jābrauc tālāk uz Sietlu.
Visa kā mums ir gana – mīlestības, prieka, ēdammaizes un dziras… Motors rūc, un mustangam vējā plīvo karogi…
   Sietla. Esam klāt. Pēc kartes jābrauc līdz pašai ezermalai pa stāvu jo traki stāvu nobraucamo ielu, ka var ne tikai ielas galam pretī esošajā mājā ieskriet, bet mājai cauri izskriet un aiz mājas esošajā ezerā ieskriet. Bailīgi… Toties turpat ir arī mūsu meklējamā adresīte. Un kādā vietā…
   Uz sliekšņa mūs sagaida saimnieki un vareni priecīgs suņukiņš. Viņas vārds esot Čiepiņa. Daira un Juris ir mūsu jaunie saimnieki. Māja ar flīģeli viesistabas vidū, jauka un saules baltuma pielieta.
Ir jau pievakare, un pēc nelielām uzkodām Juris ar puišiem dodas apskatīt pilsētu, es – uz dīvāna aizmigt. Ko nu kuŗjam kārojas….
Pamostos, kad citi atkal kāro iet pie miera. Un man pirms rītdienas seansa Juris iepriecinājumam pasniedz tikko no interneta izdrukātu vēstuli:

Original message

From:
Why Wait? Move to EathLink.
Labdien DRAUGI SEATLE!
Nereti apmeklējam sarīikojumus un koncertus, kur apmēram zinām, ko sagaidīt. Nesen izziņotais sarikojums: Pacelties spārnos , ko organizē Latvijas kristīgais kultūras fonds, pārāk nevilina, tacu Portlandē esam tik maza saujina, ka nolemjam: Jāiet vien būs.

KAS PAR BRINIŠĶĪGU PĀRSTEIGUMU!

Aizgāju skeptisks un atnācu mājās ĻOTI pacilāts!!!
Ilgi nebiju klausījies tik skaistu stāstu, savītu kopā ar piemērotām aizkustinošām dzejām – paša autora lasījumā.
Livars Jankovskis, pazīstams Latvijā kā dzejnieks, arī kā ētikas pasniedzējs un kristīgās baznīcas darbinieks, aizveda klausītājus pasaulē, kurā valda mīlestība – kur dabas skaistums savijas ar Dieva radībām – gan lielām, gan pavisam maziņām. Katrai ir sava vieta šai pasaulē. Vairāk Jums nestāstīšu, taču no sirds ieteicu visiem, kam iespējams, šo skaisto sarīkojumu apmeklēt.
Ar sirsnīgu sveicienu –  Andris Ritmanis
P.s. Ja Jūs šis sarīkojums iepriecina tāpat kā mani, tad, lūdzu, sūtiet ziņu tālāk – uz nākošo latviešu centru, kurp viņi dodas. Diemžēl līdz šim neviens nebija atnesis ziņu mums Portlandē, ka sarīkojums tik skaists...
Žēl to cilvēku, kas nedzirdēja Livaru.

From: Juris Cilnis
Subject: FW : Nepalaidiet garām šo skaisto priekšnesumu!
Sveicināti! Nosūtu Andra Ritmaņa vēstuli – viņš parasti par tādām lietām tik viegli nesajūsminās, tad tas no visādiem viedokļiem būtu jāņem vērā. Ceru, ka šo e- pasta ziņu varēs izplatīt un arī sarīkojumam būs atsaucība. Tas notiek šo svētdien, 1. maijā, pēc dievkalpojuma. Visu labu!
Juris Cilnis.

Kaut kas traks, ātri jāiet gulēt uz to ātrāko…Nē, vēl dušā, lai varu pamosties… Tad eju aizmigt! /LivArs/

Jā, mana vieta mūsu Toyota Camry aizmugurējā sēdeklī ... ar termosiem, ēdamlietām, apsildāmo masāžas sēdekli un citiem nieciņiem. Apģērbi, tehnika ar citām nepieciešamībām bagāžas nodalījumā. Puiši ar kartēm un laiku plāniem, sarakstiem uz maiņām pie stūres, mūsu pārbraucieni nereti bija ļoti gari. Vienreiz pat nācās viesnīcā nakti pavadīt. Amerika ir ļoti liela, ceļi lieliski, vadītāju attieksme baudāma. Mums ne vienu reizi divu mēnešu laikā neradās problēmas, nekādas ...



Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
No krasta varēja redzēt kuģus, kuri kā
putni šķērsoja
Apvārsni un lēnām pacēlās
Debesīs.
Kurp jūs dodaties, mani
brāļi un māsas?
Vai mēs vēl kādreiz satiksimies?...
Vai mūs vienos tikai atmiņas par divām
paralēlēm, kuras sākas un saplūst vienā
bezgalības punktā –
Apvāršņa un krasta līnijā...
...un tām pa vidu
Saule...                                     /LivArs/





Remy. Vakar mums bija atkal skumjā dienā ... dedzinājām svecītes un klusumā atzīmējām Lee De Gaara dzimšanas dienu ... Remy ir labs ... mācāmies viens otru pieņemt un iemīlēt ... Visam ir vajadzīgs laiks, lielais Laiks ... Laiks, kurā bez asarām un vainas apziņām neiztikt ... Tādas ir tās mūsu Dzīves Universitātes - līdz katram un pēdējam elpas vilcienam ...

#

Pirmās brīvdabas pastaigas ar Remy man asociējas ar PSRS laiku pilsoņa pirmajām pastaigām pa Ņujorkas ielām!







Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Kāpu aizvējā smaržo
Kārkli...
Man pie cepures pieklauvē kāds
Taurenītis... un aicina mani pacelties
Spārnos un lidot pāri
Jūrai...

Es priekā noskūpstu mazo
Taurenīti un ļaujos
Vējam...

Mēs lidojam tik augstu, ka jau dienā
Var saskatīt

Zvaigznes pie
Debesīm... visa
Jūra pilna baltām
Puķēm, un smaržo pēc
Rudenī ziedošiem kārkliem...

Es stāvu
Jūras krastā un pamāju
Kaijai, kas uznes manus
Sapņus – tur augstu
Debesīs...  /LivArs/





Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Saules mala jau pieskārās
Apvārsnim. Kāda
Ģimene nāca no peldēšanās un jau gāja uz
Mājām.
Es viņiem sacīju –
Pēdējā brīdī paspēju!
Vīrietis atsmaidīja un vaicāja –
Uz ko?
Es viņam atteicu – uz
Izrādi!
Viņi visi pasmaidīja un turpināja savu ceļu. Arī
Saule.
Nu jau tā ir norietējusi, un es
Jūras krastā stāvu viens pats.
Rītvakar atkal nākšu uz šo vienreizējo
Dieva
Izrādi!  /LivArs/






08.05.2005.

Milvoki. Desmitos sākas ļoti izjusts un patiesas mīlestības pilns 
Mātes dienas dievkalpojums. 
Man par lielu pārsteigumu Lauma Zuševica visu sprediķi veidojusi pēc manas četrrindes:

Maigs mātes lūpu pieskāriens,
Mans pirmais
Dieva pieskāriens.
Māci,
Dievs, man
Tevi un
Māti mūžam
Neaizmirst.
  
   Cilvēku ir daudz, gaisā virmo mīlestība un dzīvot prieks. Liekas, tas ir skaistākais un izjustākais dievkalpojums, kādu esmu Amerikā piedzīvojis.
Visi ejam pie Dievgalda…
   Pēc neliela pārtraukuma kamerzālē ir mana tikšanās… 
Tā norit pacilātā gaisotnē un asarām acīs… 
silti aplausi un baltas jo baltas rozes…
   Pēc koncertprogrammas mēs ar Ozoliņu ģimeni viņu pavisam jaunajā auto braucam pie Laumas uz pusdienām. Kāds ceļa policists mūs, nomaldījušās lielceļa avis, aizved līdz vajadzīgajai mājai, tas ir tik jauki no viņa puses, ka zūd jel kādas bailes no policistiem vispār, un pie tam – visā pasaulē…
   Esam kādi desmit cilvēki, un sēžam zem liela saulessarga mājas dārzā pie liela un apaļa stikla galda. Arī iepriekšējā turnejā mēs viesojāmies pie Laumas, un tagad tāpat kā toreiz priecājos par viņu jauko namiņu.
Tas nav liels, bet ļoti ērts un gaumīgi iekārtots. Viņas vīrs Ivars ir arhitekts, un tas jūtams ik uz soļa… prieks. Daudz runājam… dzeram labu vīnu… laiks rit nemanāmi, un saulīte ar jau – vakara pusē…
Vēl pa noslēguma konjaka glāzei mājās pie Ozoliņiem… 
pasaule sagriežas ar kājām gaisā… 
Bet trijos naktī jāceļas, jo nākamajā dienā tāls ceļš un mana uzstāšanās…   /LivArs/   



Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Lija lietus...
Jūras krastā es biju viens pats...
Debesis bija tumšu lietus
mākoņu pilnas, un varēja redzēt, kā
lietus lāsītes pievienojas jūras viļņiem, un
tie balti un šalcoši vēlās uz krastu.
Lija lietus, bet viļņu galotnes joprojām bija
baltas jo baltas...  /LivArs/




Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Diena bija saulaina, un pie
Debesīm nebija neviena mākonīša.
Es noģērbos un apsēdos savā saliekamajā krēslā,
paņēmu papīru un rakstāmo, lai pierakstītu kādu prātā ienākušu domu.
Tad ieraudzīju tālumā divus tumšus siluetus.
Viņi nesteidzīgi nāca uz manu pusi. Cilvēki bija ģērbušies tumšās,
varbūt pat melnās drēbēs. Man tas likās nedaudz jocīgi un,
nez ko sadomājies, pasmaidīju.
Tad viņi pašķīrās, viens aizgāja uz kāpu pusi,
bet otrs ar visām drēbēm taisni jūrā iekšā.
Viņi bija pietiekami tālu, lai tos neuzkrītoši novērotu, sevišķi to, kurš nu jau bija ūdenī līdz kaklam un laidās peldus!
Tikai pēc laba laika viņš nāca ārā no diezgan aukstā ūdens,
bet arī ne tik aukstā, lai peldētos ar visu uzvalku.
   Un nu jau arī otrs nāca no kāpām tam pretī
ar baltu dvieli rokās un sāka peldētāju apslaucīt.
Tikai tad es nopratu, ka tie bija melnie cilvēki.
Tā nu te mums Baltijas jūras krastā iet,
melnos cilvēkus neredzējušiem!  /LivArs/ 



Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Es jau kādu laiku biju sēdējis kāpu aizvējā, kad mazs, raibs
Taurenītis nolaidās uz manas kājas lielā pirksta. Tā nu
Viņš tur tupēja, šūpodamies jūras vējā, un nez ko pie sevis
Domāja. Es sēdēju un baidījos pakustināt kāju, palaikam raudzījos uz
Viņu. Un, kamēr tas tur saulītē gozējās, sāku rakstīt par viņu.
   Un tad man ienāca prātā, ka arī mūs tāpat kāds novēro, un varbūt par mums pat kaut ko pieraksta. Un tāpat ilgojas – lai mēs ilgāk paliekam
Viņa tuvumā, kā es vēlējos, lai
Taurenītis būtu pie manis, zinot, ka es nekad tam pāri nenodarīšu.
   Es gribēju tam pieskarties, es gribēju to noglāstīt, bet neuzdrošinājos
Iejaukties viņa jaukajā pārdomu brīdī.
Tā nu mēs abi tur saulītē sēdējām!    /LivArs/





Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Jūras krastā bija dažas laivas un
suns.
Varēja redzēt, ka suns te pazina katru atnācēju.
Es biju svešais.
Es jutos neērti, jo šeit nepazinu neviena. Arī
Jūru ne, es viņu biju tikai redzējis.
Suns pazina cilvēkus, laivas un
Jūru.
Un viņu pazina pat kaijas
Debesīs.   /LivArs, Jūrmalciemā, 2002.07.31./







Ceļš mani aizveda pie
Jūras…
Jūra izskatījās tik bezgalīga un
Dziļa.
Jūra un
Debesis bija tik vienotas...
Es pacēlu savas rokas – kā
Putns izpleš spārnus...
Un saucu...
Es saucu arvienu skaļāk un
skaļāk...
Es saucu pilnā balsī un no
visa spēka...
Un tad es sapratu,
ka mana balss un spēks ir
par niecīgu, lai
Dievs mani sadzirdētu... un
es čukstus – savā sirdī izrunāju
šos vārdus –
Dievs, es
Tev pateicos...

Un es ticu, tas
Kungs to
Dzirdēja.  /LivArs/




Lapu skatījumi pēdējā mēneša laikā: 1357. Paldies, dāmas un kungi!