JARĀNS

RE, PA - SPĒLE

Jarāns /Roberts Lasinskis/ -
Labi, ka esmu te!

lielais brālis & mazais brālis


*  *  *

Jarāns /Roberts Lasinskis/ – Labi, ka esmu te!

Livars – Robert, sāc! 

Jarāns – modinātājs kas liek piecelties agri man

ārā vēl tumšs tikko piecēlušies daži nami

labi gadi pagājuši jūtos noguris šeit

ar katru dienu man ātrāk to gribas beigt

stāvot ārā nosalušam gaidīt autobusu

pavadot naktis pie lapas daudz ko gūstu

jo bez šī pat negribas domāt kas būtu

ko darītu ja ne šis sirdij tuvs man kļūtu

kam jūsu grūtības ja man pietiek ar savējām

labi ka esmu te nevis bīdos gar alejām

kur tumšs sirdī bieži kaut kas dur mums

par daudz cilvēku kas galvā murgus stumj

un ir cilvēki kas ir tavi draugi it kā

bet tu īstos draugus redzēsi tikai tad kad tev ir [...]

steigā nepamanot tā tās dienas paiet

pagaidām tusēt domāt un rakstīt man atliek

Livars – Tu esi Jarāns?...

Jarāns – Līdz Jarānam es nonācu Salaspilī. Tur dzīvo mans brālēns.

Kad biju jaunāks, man patika tur pavadīt laiku. Salaspilī pavadīju diezgan daudz savu brīvo brīžu. Laika gaitā, protams, iepazinos ar viņa draugiem. Viens cilvēks no brālēna paziņu loka sāka mani saukt par Jarānu, jo es viņam atgādināju aktieri Jāni Jarānu. Es pats uzskatu, ka mums līdzību nav, tomēr - lai tā būtu. Tā viņš šo vārdu „pielipināja” citiem un tādēļ tas bija iesēdies manā prātā. Kad sāku nodarboties ar mūziku, man negribējās būt vienkārši Robertam un nevēlējos iespringt uz pseidonīma domāšanu. Pirmais vārds, kas ienāca galvā bija – Jarāns. Pie tā es arī paliku un šobrīd tā mani uzrunā lielākā daļa paziņu, draugu.

Livars – Labi!

Jarāns – te vienmēr bijis labi bet bojā citi kadri

tu vārdus gribi likt labi bet parāda to tik gadi

ārā pavēsāks logi aizvērti ciet

lapas krīt silta tēja un laiks drēgni iet

uzrodas grūtības un cenšos ar tām dzīvot

turos stingri šeit no kājām tikai gāž mīkstos

strādā raksti nedomā te tikt drīz

labie vienmēr nomirst jauni big l rest in peace

bet joprojām pret šo vietu jūtu atkarību

tikai šeit es gribētu redzēt pāris atšķirību

kad dzīvē iet grūti rudens tieši iegruzī

sēdēt pie lapas vienam jūtos bieži vientuļi

izmanto visas iespējas nevis visiem jau atteici

ja sasteidzi soļus tad tāpat kā viņi pabeigsi

kas tagad nožēlo to visu ka sabojāja šo

ka nedomāja ar galvu un necentās līmeni kopt

Livars – Kā top tavi teksti, vai viņi paši atnāk pie tevis, vai arī?...

Jarāns – Agrāk, kad tikko sāku rakstīt, teksti paši no sevis nenāca ārā.

Tas bija Iedvesmas, Mūzas varā. Kad viņa nolēma mani apciemot, tapa teksti. Sākumā pat veselas naktis bija nosēdētas pie lapas un uzrakstītas tikai 2 rindiņas, kuras tāpat tika izsvītrotas nākamajā dienā. Šobrīd man nav problēmu ar tekstu rakstīšanu. Tas notiek dabiski. Es varu jebkur, jebkad apsēsties un kaut ko uzrakstīt. Tik padodiet baltu lapu, pildspalvu! Dodiet 15-20 minūtes un pants ir gatavs. Protams, Mūza mani nav pametusi un apciemo, tikai šobrīd neesmu atkarīgs no viņas tik ļoti kā agrāk. Vienkārši man ir ko teikt un es to saku! Skatījums uz visu šo gadu laikā ir krasi mainījis manu uztveri, izdomu un līdz ar to teksti top bez problēmām.

Livars – Tad es izmantošu šo vienreizējo iespēju ... 20 minūtēs...

Tekstu – par lidmašīnām, kuras pašlaik ir mūsu debesīs!

Jarāns – laiks ir te es katru dienu kā pēdējo baudu

pie lapas kā lidmašīna varu pacelties augstu

pa lapu lidoju kā tās pa mākoņiem

es tik ceļos augstāk nevajag padoties

ir bijis visādi man gan saulainas dienas

gan negaiss zinu tikai to ka man daudz mainās lietas

un ka viņām dažreiz nepacelties atcelt reisu

bet nogaidu brīdi tad lidmašīnu vajag pacelt steigšus

tomēr dažreiz pretī sliktam nostājos pretī

kustos uz priekšu lai nav nomācošs repīts

lidoju tālu prom pretiniekus gāžu nost

līmeni gāju kopt uzmetējus mānu tos

un skatos no mākoņiem jo citu vietu nav

jo te grūti mani aizsniegt uz zemes dzīve dienu jauc

vienmēr baidījos ka te lidojot palikšu viens

bet kad paliku viens sapratu mazāk atliek ciest

Livars – O! Četras minūtes pirms laika! 

Kādas ir tavas izjūtas, kad ir palikušas četras minūtes pirms uzstāšanās, vai ieraksta?

Jarāns – Es to iedalīšu divos atšķirīgos veidos. Uzstāšanās un ieraksts, manuprāt, ir atšķirīgi sevis izteikšanas veidi. Uzstāšanās – četras minūtes pirms tās es noteikti pie sevis vai galvā atskaitu visus tekstus, kuri ir jāpasniedz klausītājam.

Kādreiz man galvā bija domas – kā viņi mani uztvers, vai neizsvilps. Šobrīd es par to nedomāju. Es aizeju izlikt sevi. Izpriecāties pats.

 Cenšos justies kā mājās. Vienalga – vai tur ir desmit cilvēki, vai simtu desmit. Es uzstāšos vienādi abos gadījumos, un ar tik pat lielu atdevi.

Ieraksts – četras minūtes pirms? Ja godīgi - par jebko. Varu domāt gan par to, kā es pasniegšu dziesmu, bet varu domāt par ubagu, ko redzēju uz ielas. Tiešām – par jebko! Ierakstu studija ir mana māja, tiešām! Mikrofons ir kā iepazīt skaistu dāmu un sirdī viņu gribas satikt vēl un vēl. Tādēļ pirms ieraksta domas var būt visdažādākās.

Livars – Tu darbojies pasaules modernās mūzikas vienā no vispopulārākajiem žanriem, tavuprāt, kas ir tas,

kas cilvēkus piesaista repā?

Jarāns – Ja runājam par pasauli kopumā... Es laikam esmu atšķirīgs un nepavelkos uz to, kas notiek tur. Mani interesē izdoma, metaforas –

līmenis. Tur viss ir bizness. Mani tas neinteresē. Par citiem cilvēkiem...? Nu, es pat nemācēšu pateikt. Tas, man liekas, jau ir kā bara instinkts. Līdzīgi ir ar ģērbšanās stilu. Vienu brīdi rozā krekli modē, pēc laika nav. Tas pats ar izpildītājiem tur. Vienu brīdi viens mākslinieks ir pasaules slavas virsotnē, pēc gada no viņa neviens neko nedzird. Katru reizi uzrodas kas jauns, kas svaigāks, vairāk piesaistošs.

Es turpināšu...

Latvijā – daudzus, tāpat kā mani, piesaista līmenis. Ir arī tādi, kuri vēlas redzēt un atdarināt to, kas notiek aiz okeāna, neapzinoties, ka tie ir meli un šeit nekā no tā nav. Reizēm klausoties domāju, ka šim izpildītājam tiešām ir vismaz „Bentlijs”, bet dienas beigās es ar viņu braucu vienā autobusā. Tādēļ es nelienu tā saucamajā biznesā un „melu repā” Latvijā. Es atrodos tur, kur ir svarīgs līmenis.

Livars – Tavas atbildes ir kā lidojums ... Bet, lai nenokristu...

ir vajadzīgs veiksmīgs piezemējums...

Vai tava lidosta būs ģimene, bērni ... un triviālais lidmašīnas riteņu pieskāriens... kas būs tavas iztikas darbs?

Jarāns – Protams, reps man nekad nebūs pamata iztikas darbs. Lidosta man būs ģimene, bērni un es vienmēr turēšu sev tos, kuri mani visā ir atbalstījuši jau sākumā, nevis tad, kad man jau kaut kas sāka izdoties. Iztikas darbs... nu laiks rādīs, kur mani dzīve noliks. Tikai zinu vienu, ka es savā dzīvē nevēlos rutīnas darbu. Mani rutīna nomāc. Es nevarētu vienkārši dienu no dienas sēdēt ofisā datorkrēslā. Es gribu ko jaunu un kustēties tikai uz priekšu, meklēt iespējas. Tomēr laiks rādīs. Pagaidām atrodos šeit, kur es esmu.

Livars – Mēs esam Ziemassvētku laikā – gaidīšanas laikā... ko gaidi Tu ... un ko novēlēsi mums?

Jarāns – Es gaidu krāsaināku dzīvi. Mazāk melno strīpu un progresu visur. Jums es novēlēšu neapstāties pie saviem sapņiem. Ejiet, virzieties uz tiem un sasniedziet tos, lai arī kādi tie būtu! Atšķiriet īsto no meliem! Turiet tos, kuri jau no sākuma jūs atbalsta un mīl, sev tuvu klāt un rūpējieties pa viņiem! Neļaujiet cilvēkiem, kuriem ir problēmas savā dzīvē, sabojāt jūsējo. Vienkārši pasmaidiet! Kā mans kolēģis, paziņa ir teicis – „Es pasmaidu kaut vai, lai tikai trenētu muskuļus.”

Livars – Paldies, Jarān! Un kāpēc gan ne?