Kristaps Žogots: – Es mācos piedot

Livars – Jau labu stundu sarunājos ar Kristapu, un mēs nonācām pie ļoti būtiskas, mūsu dzīvē neizbēgamas un ārkārtīgi svarīgas īpašības – spējas piedot.
Kristaps – Spēja saprast, ka tu esi rīkojies nepareizi, slikti – tas ir viens, pavisam kas cits ir saņemties un pateikt to otram, lūgt otram piedošanu.
Livars – Vai tev ir bijis dzīvē kāds gadījums, par ko tu vēl neesi kādam palūdzis piedošanu?
Kristaps – Bērnībā es ļoti daudz meloju un tāds jēdziens kā piedošana, atvainošanās man neeksistēja. Tagad es saprotu, ka cilvēkam vajag pateikt ko labu, lai viņš nedzīvotu aizvainojumā. Un īpaši tad, ja tev rūp šis cilvēks. Tie noteikti ir manas ģimenes cilvēki, mani vecāki, kuriem arvien biežāk es lūdzu piedošanu, ja neesmu ko izdarījis, kā būtu vajadzējis. Dažbrīd tā ir tāda savāda sajūta...

Livars – Kāpēc?
Kristaps – Vēl neierasti. Esmu šajā lietā jauniņais, satraukums...
Livars – Vai tad, kad esi atvainojies, tu jūties labāk? Esi brīvāks?
Kristaps – Jā. Sajūta ir labāka.
Livars – Vari tā kā lidot…
Kristaps – Varbūt ne gluži lidot, bet ir nost šis lielais smagums. Es tagad tā precīzi nevaru noraksturot šīs izjūtas, jo sen nekā tāda ļoti smaga nav bijis, par ko es būtu lūdzis piedošanu.
Livars – Varbūt tev tikai tā liekas, ka neesi nevienu aizvainojis? Iespējams, kāds gaida tavu atvainošanos?
Kristaps – Jau labu laiku es ar vecākiem cenšos runāt ļoti atklāti, tāpēc domāju, starp mums, vismaz ģimenes lokā, šajā ziņā nevarētu būt nekādu domstarpību. Un vēl man patīk, ka vecāki mani neatlaidīgi māca būt patstāvīgam. Viņi cenšas neko nedarīt manā vietā. Un man tas patīk, pat ļoti. Bet vēl jau ir daudzas lietas, kuras es nespēju izdarīt. Reizēm ir grūti pieņemt pareizos lēmumus...

Livars – Varbūt tu baidies atkal kļūdīties?
Kristaps – Arī. Man ir tāda savāda sajūta... Man, piemēram, arī nepatīk runāt pa telefonu, rakstīt īsziņas.. Es nevaru, ja es neredzu otru cilvēku, viņa sejas izteiksmi. Man ir svarīgas viņa izjūtas, intonācija. No tā ir tik daudz kas atkarīgs, tas palīdz pilnīgāk uztvert sacīto.
Livars – Vai tev ir nācies piedzīvot, ka arī tev kāds par kaut ko atvainojas?
Kristaps – Jā, tā ir mana māsa. No viņas es arī mācos. Jau bērnībā viņa man ļoti bieži lūdza piedošanu, dažbrīd es pat nesapratu, par ko.
Livars – Vai viņa ir vecāka par tevi?
Kristaps – Jā, sešus gadus vecāka. Un tad es sāku par to domāt, mācījos saprast. Tagad es par to priecājos.
Livars – Vai tava māsa zina, ka tu par viņu priecājies?
Kristaps – Māsa mani redz, un viņa zina, ka es viņu mīlu.
Livars – Un ko saka lielais brālis?
Kristaps – Mēs agrāk bijām tālu viens no otra... Bet tagad es gribu būt tāds kā viņš. Man gan liekas, viņš to nemaz nezina...
Livars – Ko var zināt... Redz, kā mums te tagad iznāk, tu esi pateicīgs un priecīgs par savu māsu, tu gribi līdzināties savam brālim, tu no visas sirds mīli arī savus vecākus. Tad – kāda ir tava dzīve?
Kristaps – Laba. Ģimene jau ir vienīgā vieta, kur tu vari būt mājās, kur tu vari pa īstam uzticēties.
Livars – Tad tādu tu veidosi arī savu ģimeni.
Kristaps – Esmu jau izdomājis, kā es audzināšu savus bērnus. Es viņiem mācīšu visu.
Livars – Kas ir viss?
Kristaps – Es viņiem jau no pašiem pirmsākumiem mācīšu mūziku. Esmu laimīgs, ka man ir brālis un māsa. Es nesaprotu, kā ir tad, kad tu esi viens. Man liekas, tas ir tik skumji…Vienam ir tik grūti, tik savādi…
Livars – Tu savā ģimenē esi pastarītis?
Kristaps – Tas ir tik super! Brālis un māsa man māca visu dzīvi.
Tas man kā cilvēkam tik ļoti palīdz. Ir tik labi, ka man ir ģimene.
Livars – Bet...kā tas gadījās, ka tu tik agrā bērnībā tomēr nogāji no šīs taisnās trases... un gandrīz jau arī pazudi?...
Kristaps – Tas ir tāpēc, ka es tad nenovērtēju to, kas ir ģimene. Es vairāk gribēju sekot draugiem. Arī mans vieglais raksturs tajā laikā...
Livars – Kas ir tas, ko tu no tā visa esi mācījies? Ko tev gribētos pateikt saviem vienaudžiem? Kaut ko tādu, par ko viņi varētu sacīt, – tas der, tas ir baigi labi, forši?

Kristaps

Kristaps – Ir jāciena tas labais, kas ir tev apkārt, kas tev ir dots.
Livars – Kā saskatīt to, kas tev ir dots? Kā atšķirt labo no ļaunā?
Kristaps – Tā ir labā sajūta. Es to jūtu. Redzēt… nezinu, varbūt to nevar redzēt…
Livars – Bet alkohols jau arī rada kādas sajūtas…Dažkārt pat liekas, ka labas…
Kristaps – Tā ir bezrūpība, kādu noteiktu, nopietnu interešu trūkums. Vienaldzība. Mūsdienās daudziem tā ir katastrofāla vienaldzība pret visu – izglītību, to, kas notiek visapkārt, dabu… Un vēl es nesaprotu, kāpēc cilvēki pasaulē karo? Kur ir civilizētās pasaules humānisms?
Livars – Kā tu domā, vai tu sevi jau pazīsti?
Kristaps – Dažreiz liekas, ka esmu sevi iepazinis. Bet dažkārt, kad esmu ar citiem cilvēkiem, es it kā pazaudēju sevi. Nereti pat esmu pārsteigts par savu rīcību. Un tad atkal izjūtu nožēlu.
Livars – Bet tu jau esi ļoti priviliģētā stāvoklī. Tev atliek tikai paskatīties uz savas ģitāras pusi, un tev jau ir vēl viens uzticams sarunu biedrs.
Kristaps – Mana ģitāra un mūzika – tā ir brīvība. Tas ir kaut kas no mana garastāvokļa, pārdomām, atmiņām un sapņiem...


/ 2009. 05./ Livars /