Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"

Tur augsti baltās …

Es mēģināju pārlocīt papīra lapu …

Es nespēju pārlocīt papīra lapu uz pusēm …

Es nesapratu, kāpēc jāsavieno lapas augšdaļa ar apakšdaļu …

Mans kabinets lēnām sāka līgoties …

Es teicu Ritvaram, lai mani ved uz slimnīcu …

Pa ceļam mēs izmērījām man temperatūru.

Termometrs rādīja 39,5…

Mēs braucām uz Infekcijas slimnīcu…

Jo pirms vairākām nedēļām man bija piesūkusies ērce ...

Mani ievietoja divvietīgā palātā.

Kad ar māsiņas palīdzību atgūlos gultā,

ievēroju - istabas biedrs bija vēl smagākā stāvoklī par mani …

Viņam bija grūti sevi kontrolēt un viņš 
palaikam vēma tieši uz grīdas  …

Es biju izmisuma pārņemts, jo es sapratu, 
kas ir ērču encefalīts …

Es arī apzinājos, cik tas ir bīstami, 
pēc manas nesenās galvas traumas …

Pēc kāda laikā palātā ienāca ārstējošais ārsts…

Viņš detalizēti izstāstīja par to, 
kas mani sagaida un iespējamām sekām …

Arī to, ka pats reiz ir pārslimojis ērču encefalītu …

Es gaidīju kluso stundu …

Man bija nepieciešams runāt ar Dievu. 
– Dievs, vai Tu esi pie manis?...

Kur

Tu esi,

Dievs, kad tik ļoti sāp?

Vai tiešām tas esi

Tu,

kas man uz pieres

roku liek! /Livars/

Kad mans istabas biedrs bija iemidzis, 
es sniedzos pēc līdzi paņemtās Bībeles …

turēju Bībeli izstieptās rokās virs sevis ... 
un ar asarām acīs lūdzu:

”Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis. 
Dievs, kur Tu esi, kad man tik ļoti sāp?”…

Es grozīju rokās aizvērto Bībeli, un lūdzu: 
”Dievs, liec man atvērt tai vietā, kas mani stiprina, 
kas dos man iespēju to pārdzīvot!”

Aizvērtām acīm, grozīju rokās Rakstus … 
tad to kādā vietā atvēru, tuvināju sev…

Es sarāvos aiz pārsteiguma – tā bija Ījaba ciešanu grāmata …

Ar asarām acīs, lasīju kādu, 
it kā - izgaismotu vietu starp daudziem tekstiem:

Redzi, tu esi daudzus uzmudinājis,

Nogurušo rokas stiprinājis.

Tavs padoms lika uzcelties pakritušam,

Tu pats iedvesi slābeni kļuvušiem ceļiem spēku.

Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis,

Tad tu esi nokāris galvu,

Kad tevi pašu tas skar,

Tad tu esi iztrucinājies! /Bībele, Ijaba 4; 3-5/

To uzšķirot un lasot, sapratu – Viņš ir tepat, līdzās …

Dievs, vai drīkstu vēlreiz Tevi lūgt:

Kāpēc tas notiek ar mani, kas tagad būs ar mani?

Es vēl esmu tik jauns, neesmu ne daļu tik uzticams,

Kā Ījabs?

Viss drebot, aizvēru acis un kavējos uzšķirt atbildi …

Kāpēc, kāpēc tieši ar mani?

Beidzot atšķīru Svētos Rakstus,

un pārsteigumā lasīju

atbildi:

 „Bet ne vien par to:

mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās,

zinādami, ka ciešanas rada izturību,

izturība – patstāvību, patstāvība – cerību,

bet cerība nepamet kaunā,

jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu,

kas mums dots. 
Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā,
kad vēl bijām nespēcīgi.” /Pāvila vēstule romiešiem 5; 3-6 /

Pēc nedēļas, slimības neskarts, 
dienu pirms izrakstīšanas no

Infekcijas slimnīcas, sēžot uz saulē sasildīta akmens,

izbaudot medaino liepziedu smaržu rakstīju,

lai nekad to neaizmirstu:

Tur augsti

Baltās, tik augstās

Debesīs steidz

Zvaigznīte un izskan

Zvanu mirdzumā.

Nāk ļaudis

Baltā baznīcā

Un pārtop

Svētā

Lūgšanā.

Dievs, esi klāt

Tu mūsu gājumā

Tik klusā

Ziemas vakarā. /Livars/

Nākamajā priekšpusdienā piedalījos mūsu

izstādes „Latvijas dievnami krāsu fotogrāfijās”
Atklāšanas pasākumā Jūrmalas Izstāžu centrā.

STĀSTI VISIEM

/Turpinājumi sekos/