PASAKAS PAR MIRRMI

Mirrmis un garās ausis.

Kādā ne tik sensenu laiku dienā, nu nieka 14 gadus atpakaļ, Mirmīc pēkšņi sadomāja arī kļūt par garausi. Bet, lai par tādu kļūtu, bija vajadzīgas pareizās ausis. Garaušiem laba dzīve – ja salst, satinas ausīs un aizmieg.

Domāts - darīts, devās Mirmīc pasaulē ausis meklēt. Cāja un gāja, meklēja un meklēja. Meklēja vienu dienu, divas, trīs. Trešās dienas vakarā Mirmīc nokļuva kādā ļoti jaukā aliņā. Tur jau rosījās vesela zvēru ģimene – Mežāzis un Lauva, Skorpions un Vērsis un pavisam mazā Vērsīte. (Sīkā Aunenīte tolaik vēl nemaz nebija piedzimusi)

Tie visi vienā balsī Mirmītim vaicāja:

-        Kurp, Mirmīt, iedams?

-        Eju pasaulē ausis meklēt, tā nokļuvu jūspusē.

-        Kādas ausis tu vēlies – lielas vai mazas, zilas vai pelēkas?

Mirmīc brīdi apdomājās un tad izdvesa:

- Man būtu vajadzīgas visgarākās un vispūkainākās, lai, tajās satinoties, ziemā nesaltu.

- Ak vai, Mirmīt, par vēlu tu nāc, - zvēri varenā korī atbildēja.

 - Tās pelēkās un maigi pūkainās jau Mirmuliene paņēma un galvā uzlika. Bet zilās un spici garās jau Vērsenītei pie pieres sietas.

Mirmīc, to dzirdēdams, it dikti saskuma, bet bļaut skaļi nebļāva un raudāt neraudāja, tik sīku asariņu ar viegli trīsošu ķepu notrausa. Lūpiņa nabagam raustīties raustījās, nu kā nu ne – tik tālu un ilgu ceļu nācis, un laime bijusi pavisam tuvu, bet kas to deva!

Tad mazītiņš zaķīts no pagultes iztecēja, uz pleca Mirmītim uzlēca un mīļi nočukstēja:

- Tavu gaišo sirsniņu es jau pa gabalu ieraudzīju, tā ne skudriņu pa ceļam nesamīs, ne zirneklītim kājiņu noraus. Es tevi varētu jo bagātīgi apbalvot, bet tev jau tikai tās ausis prātā. Tad nu klausies uzmanīgi – došu tev īsas un strupas, bet varen mīlīgas brūnas aušteles. Ar tām tu dzīvē nekad neapmaldīsies un vienmēr īsto ceļu spēsi saklausīt.

- Jā, paldies, zaķīt! - Mirmīc pateicīgs tencināja. Priecīgs viņš bija tapis. Nudien!

Tad viņš uz brīdi uzrausās uz dīvāna, tur naigi pasēdēja, ar draugiem patērzēja. Bet tad viņš laimīgs nadzīgi cilpoja mājup, Mirmulieni mīlīgi apkampis, gandrīz padusē iežmiedzis.

Un pa ceļam viņa jaunās, zaķīša dotās, mazās brūnās austiņas stiepās arvien garākas un garākas.

Ak, laimīgais, Mirmīc!

Lai Tavi sapņi piepildās!

V.K. & V.K.

PASAKAS PAR MIRRMI

PASAKAS PAR MIRRMI

Mirrmja noslēpums

Šis ir patiess stāsts par to, kā Mirrmis reiz paveica lielu varoņdarbu. Tas notika kādā apburtā mežā, nezināmā gadalaikā ar tik pat nezināmu atrašanās vietu un nenoteiktu laiku, jo tas taču nav svarīgi. Tomēr, svarīgi ir tas, kas notika todien šajā mežā...

Todien Mirrmis pamodās kā plānots, kad viss miegs bija izgulēts un visi sapņi izsapņoti. Bez steigas izkāpa no gultas, sākumā ar labo kāju un tad tikai ar kreiso, jo kreisas dienas Mirrmis nemīl. Viņš ielēja savu mīļāko tēju savā mīļākajā krūzē, ieelpoja sava mīļākā meža gaisu un noraudzījās uz pasauli dzidri zilām acīm, kas, starp citu, priekš lāču tēta ir pilnīgi neraksturīgi. Mirrmis iečāpojis atpakaļ savā valstībā pēkšņi saostīja, ko nelāgu –kur tad ir lāču mamma un lāču bērni? Lāču mamma vienmēr parūpējās par pūkaini mīkstiem kruasāniem brokastu galdā, bet mazie ausaiņi vienmēr taisa brēku par kaut ko, ko sapnī nav sadalījuši. Kur viss palicis? Varbūt visi vēl snauž siltās migās? Mirrmis ielūkojās vienā, otrā un trešā lāču migā, bet neviena – visi kā gaisā izkūpējuši! Bet tu nedomā, ka lāču tētis sadusmojās vai satraucās, nē, viņš savā ierastā angļu manierē, kas atkal ir neparasti lāča dabai, apsēdās savā ērtajā krēslā un apdomāja – kas, kur, kāpēc? Un pēkšņi saprata, ka lāča bērni vieni paši pie upes neies lašus ķert, un ja arī aizgājuši, lāču mamma viena viņus neietu meklēt. Te bija noticis, kaut kas pavisam nelāgs.. un tad pēkšņi Mirrmis attapās, lai arī mežs ir noburts un apkārt viņam ir daudz burvīgu būtņu - elfu, laumiņu un rūķīšu, ir arī noburtie skauģi. Un viens tāds gadījās, kas bija sašutis, ka tādam vienam Mirrmim drīkst būt tik daudz pasaules labumu, ka viņš pats tos nav pelnījis un noteikti ir piebūris visus savus panākumus. Nē, tā nevarēja būt. Tas viss bija par labu, lai būtu taisnība. Un skauģis piesolīja Mirrmim dot mācību. Lāču paps nopūtās, atceroties skauģa teikto, un paņēmis savu cīņas ekipējumu uz pleca, devās ļaundari meklēt. 

Visi meža iemītnieki sarosījās, lai Mirrmim palīdzētu. Pūces atvēra acis vēl plašāk, putniņi čivināja viens otram ziņas, mazie kustoņi izošņāja katru svešo pēdu un vilki, sadalījušies komandās, patrulēja pie katra koka. Ilgi nebija jāgaida, kad pirmās ziņas par skauģa atrašanās vietu bija klāt. Kad Mirrmis ieradās, skauģis jau to gaidīja, atstutējies pret koka stumbru, un sauca: „Klau, ja tu vari pierādīt, ka bez viltus esi visus pasaules labumus sarausis, tad dabūsi atpakaļ to, ko esmu nozadzis, bet, ja ne, tad man pienāksies viss, kas tavs”. Mirrmis pasmaidīja un noteica: „Ja vienreiz izkalu savu laimi, tad otrreiz to izdarīšu vēl labāk”. Un cīņa sākās. No sākuma skauģis meta izaicinājumu makšķerēšanā, kurš izvilks lielāku zivi. Skauģis vilka ārā ūdenszāles vienu pēc otras, bet Mirrmis, ak, kādas tik skaistules neķērās pie āķa, zem ūdens izcēlās vesels kautiņš par to, kurai būs tas gods uzķerties uz Mirrmja āķa. Pirmais pārbaudījums bija paveikts. Skauģis nepadevās: ”Labi, labi”, šis burkšķēja zem deguna: „Redzēsim, kā tev izdosies mani gudrībā pārspēt!”. Nu viņi sēdās pie zoles galda. Lācim nāca smiekli, bet aiz cieņas pret pretinieku, viņš viedo smaidiņu pataupīja uzvarai. Lai ar kā kārtis maisīja, Mirrmim tās vienmēr bija pašas labākas, un ja nu reizi, gadījās kāds liekais, tas ātri tika norakts. Arī šeit Mirrmis bija nepārspējams, bet ne jau tāpēc, ka bija meistars, bet gan tāpēc, ka spēlēja godīgi un vēsu prātu, turpretim skauģis bija izmircis vienos sviedros. Kad arī pēdējā aplī Mirrmis bija pārliecinoši uzvarējis, ļaundaris apsviedās apkārt lai taisnā ceļā bruktu virsū, bet te pēkšņi attapās pakārts ar kājām gaisā. Viss mežs bija apvienojies, lai neļautu skauģim krist galējībās. Mirrmis atbrīvoja savus lācēnus un mīļo lāču mammu. Viņi visi nostājās pretim skauģim un smaidīja. Tas neticēdams savām acīm vaicāja :”Kā tev tas izdodas? Kāds ir tavs noslēpums?” Uz ko Mirrmis atbildēja: ”Mans noslēpums ir pieejams visiem – es dzīvoju tā, lai mana ārējā dzīve saskanētu ar manu iekšējo, un lai manas lūpas runātu to, ko runā mana sirds”.

Mirrmis skauģi atbrīvoja un pieteica, lai šis mācās atrast pats savu laimi, bet mežam un tā iemītniekiem vakarā sarīkoja lielas dzīres, kā pateicību par atbalstu ceļā. Arī mazie lācēni, redzot lāču tēti pieveicot dzīves grūtības ar smaidu uz lūpām, saprata uz ko dzīvē jātiecas, bet lāču mamma – viņa iekrampējās Mirrmim ķepā un pieteica, lai šis tik ilgi nekavējās, jo bez viņa mežs šķiet drūms un pelēks.

 /Santa/

pasakas par Mirrmi

PASAKAS PAR MIRRMI

Laimīgā pasaka

Reiz sen, sen senos laikos... Nē, šoreiz nebūs reiz sen senos laikos.

Nebūs arī reiz tāl' tālā nākotnē. Šoreiz būs kas daudz labāks!

Būtu negodīgi, ja teiktu, ka tālāk rakstītās pasakas autori esam mēs,

bet nenodot pasaku tālāk būtu grēks!

Tad nu lasi mūsu atradumu:

“Reiz dzīvoja laime. Kādu dienu viņai sagribējās padarīt kādu cilvēku laimīgu,

tāpēc laime izgāja laukā un pirmajam satiktajam cilvēkam jautāja:

"Kas tev ir vajadzīgs, lai tu būtu laimīgs?"

Cilvēks vēlējās māju, mašīnu, daudz naudas. Laime viņam to visu iedeva un gāja tālāk.

Satika vēl kādu cilvēku un vaicāja, ko viņam vajag, lai būtu laimīgs.

Šis cilvēks vēlējās labi apmaksātu un prestižu darbu pazīstamā firmā,

skaistu, jaunu sievu un popularitāti. Laime viņam to iedeva,

bet vēl nebija apmierināta ar sevi, tāpēc viņa nolēma padarīt laimīgu vēl kādu cilvēku.

Trešajam cilvēkam viņa jautāja: "Ko lai es tev dodu, lai tu būtu laimīgs?".

Cilvēks padomāja un teica laimei: "Man ir brīnišķīga ģimene,

darbs, kurš patīk, labi draugi. Es esmu apmierināts ar dzīvi un man no tevis neko nevajag."

Laimei tā iepatikās šī cilvēka atbilde,

ka viņa nolēma no tā brīža katru dienu staigāt šim cilvēkam pa pēdām.”

Vai saprati kādēļ esam izvēlējušies “nočiept”  pasaku no kāda cita?

Tāpēc ka Mirrmis un visa viņa ģimene ir pelnījusi šo laimes sajūtu,

kad viss labais ir gana!

Lai Laime arī turpmāk staigā tev pa pēdām!

/Zane, Juris, Alise/

citas pasakas par Mirrmi

šeit

Pasaka par pirtnieku Mirrmi

            Reiz, tāltālā zemē, kur runāja svešādā mēlē, piedzima sprigans puisēns zilām actiņām, gaišiem, sprogainiem matiņiem un – brīnumu brīnumi! – bērza slotiņām rokās. 

Vecāki puisēnam deva vārdu Mirrmis (no sengrieķu valodas – viņš, kuram slotiņas rokās). Puisēns auga, neizlaizdams slotiņas no rokām, allažiņ prazdams atrast tām noderīgu darbiņu. Te viņš ar slotiņām uzslaucīja maizes drupačas no galda, te gružus uz grīdas, te tabakas krikumus aiz tēva, kad tas vakaros mēdza piebāzt savu pīpi, te svelmainā vasaras vakarā pavēdināja dejās nokusušās kaimiņu sievas, te ar vienu vēzienu ierādīja ceļu no bara noklīdušam kazlēnam. 

Gadi ritēja un Mirrmītis klusībā loloja skaistu sapni par zvaigžņotiem vakariem, smaržīgiem, kūpošiem dūmiem, vēsu, rasotu zāli, draugu smiekliem, kadiķogām, siltu tēju un saldu miegu. 

Tā sapņodams viņš kādudien uzrunāja jautru, šķelmīgu gaišmati vijīgiem matiem un nemanot bija jau soli tuvāk savam sapnim. Abi devās tālāk plecu pie pleca, likdami monētu pie monētas, sasniegdami mērķi aiz mērķa. Ik gadu ap palu laiku abi silti apāva kājas un kopā devās garos pārgājienos pa vēl sniegotajām lejām un  laukiem, lai salauztu lielu klēpi pūpolu zaru un pēcāk, tirgojot tos, priecētu darbos nogurušos pilsētniekus. Gāja gadi un pamazām arvien tuvāk nāca laimīgā diena, kas solīja sapņa piepildījumu. Nemanot pa ceļam pārim bija pievienojušies divi braši dēlēni un ilgi gaidītajā mirklī viņi bija jau veseli četri – bija pienākusi diena, kad svinīgi tika likti pamati Mirrmīša pirtiņai.

   Nu jau četratā viņi Līgo vakarā un Jāņu dienā vāca dažādas zālītes un grieza zariņus pirtsslotām, lai visa gada garumā savā pirtiņā silti uzņemtu radus, draugus, kaimiņus un visus mīļos. Mirrmīša pirtiņā sanāca veci un jauni, gari un īsi, tievi un resni. Bet lai kādām kaitēm tie būtu sirguši pirms ciemošanās, no pirtiņas visi vienmēr iznāca moži, veseli un laimīgi. Mirrmis pats katru nopēra ar savām izdaudzinātajām slotiņām, sieviņa pacienāja ar zāļu tēju, bet dēli gādāja par jautrību un omulību.

Ja vakarā redzi gaisā ceļamies dūmu strūkliņu, tad zini – Mirrmītis, tas, kurš ar slotiņām rokās, kurina savu pirtiņu un gaida draugus ciemos.


Ps. No šodienas - jauna sadaļa "Pasakas par Mirrmi". 
Citu svētdienu - citas pasakas. Daudzi, kas personīgi pazīst Mirrmi, 
rakstīja pasakainas pasakas par viņu ...