Rāda ziņas ar etiķeti Es izvēlējos piedzimt. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Es izvēlējos piedzimt. Rādīt visas ziņas


 

Tavs ceļš

Ceļš uz Templi ... Tas nav tikai Tavs ceļš, tas ir daudzu gājēju kopums. Daudzu ceļu kopums. Daudzu notikumu, vietu un lietu kopums. Tas ir ceļs pie Mātes. Ceļš uz mājām. Ceļš pasaulē. ceļā tu sastopi prieku un bēdas. Tu atrod un pazaudē Draugus... Tu redzi pamestas mājas un pamestus sapņus. Tu gribi iet, un tu negribi vairs ne soli spert ... Tu stāvi krustcelēs un atkal uzod jautājumu - pa kuru ceļu man toties tālāk?...

Kas ir Tavs Ceļš? Kāds ir tavs ceļš? Ko darīt un - ko nedarīt ... Atbildēt? Klusēt? Kliegt, raudāt? Rakstīt, nerakstīt ... Tu ej šo ceļu ... un nenojaut, kas tevi sagaida aiz kāpuma, aiz pagrieziena, tu ej un nezina, kur ceļš var aprauties ... Tu vienkārši ej, jo ceļš ir ļaužu pilns ... gar ceļu aug ābeles ... un pie kādas ir paslēpusies čūska ... Tu ej un neskaties atpakaļ, it kā ... Tu iestāsti sev, ka Tevī nav baiļu, ka tevī ir tikai prieks! Tevi sauc Tavs sapnis /īstais, mānīgais, kārdinājums/ ... Tu nometies uz ceļa ceļos un mēģini iet rāpus, tu mēģini piecelties ... Tu redzi Templi ... bet, tā ir nesasniedzamā Apvāršņa līnija... Tas ir vēl tikai Apvārsnis ... Tu mēģini to atcerēties, Tu mēģini to pierakstīt, tu ceri, ka kādam tas ir vajadzīgs, ka tas būs kādam nepieciešami, ka tu dzirdēsi aplausus ceļa malā, ka cilvēki aplaudēs Tev, tu maldies, domādams, ka esi kādam ceļa vējš, ka esi ceļš ... un tad Tu redzi, ka visi iet uz vienu un to pašu Templi ... Tu dzirdi sakām - tāda ir Dzīve! Kāda?... Tu neesi uzzinājis neko ... uz palodzes guļ kaķis ... Viņam arī ir savs ceļš noejams, viņš raugās tevī un grib kaut ko pasacīt ... Vai - Tu mīli mani?... Tad, kāds uzzīmē Tevi! Tu esi pavasaris, Tu esi plaukstošs zars, Tu esi taurenītis, Tu esi putns virs ceļa ... Ceļa, kas ved uz Templi - visa Tava Mūža garumā... /LivArs, 2021.10.20./

 

Es izvēlējos piedzimt ...






11.04. - vēl nelidoju, vēl mēģinu ...
Jūnijs, jūlijs, augusts, septembris, oktobris, novembris, decembris,
janvāris, februāris, marts, aprīlis ... mana mūža aizejošā gada
grūtākie mēneši ...
Bet, ar jūsu mīlestību, tuvību un atbalstu - vēl dzīvoju,
vēl priecājos ...
Lai vissirsnīgākais paldies arī manai Kuldīgas Svētās
Katrīnas draudzei un Rīgas Valsts tehnikuma kolēģiem!

Livar! 
Jums vēlu samirkt lietū!
Jums vēlu saulītē tikt!
Jums vēlu pasalt vējā!
Jums vēlu aizvējā tikt!
Jums vēlu vienatnē paskumt!
Jums vēlu draugos tikt!
Jums vēlu mazbišķiņ apslimt!
Jums vēlu veselam tikt!
Jums vēlu Dzīvi spēlēt!
Jums vēlu saprastam tikt!
/Vēlētāja - Elita Ratinika/

Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks
nespēkā varens parādās".

Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai
Kristus spēks nāktu pār mani.
Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, 
vajāšanās un bailēs Kristus dēļ.
Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.
/2. Kor. 12. 9:10/ 




Kā balti punkti mirdz
Galaktikas
Debesīs.
Cik
Tavās acīs maigs šis
Zvaigžņu atmirdzums. /Livars/





Es izvēlējos piedzimt -
11. aprīlī, Kuldīgā ...


nekad nebiju domājis, ka laiks steidz tik ātri ...


izrādās, ka Dzīve ir tik - mirklis īss ...


par laimi - arī skaists ...


es pateicos par Dieva tuvumu, cilvēkiem sastaptiem, redzēto un saprasto ...


un vēlu arī jums - katram savu Dzīves Mirkli izbaudīt ...


Elita Ratinika


Reiz es nokļuvu izstādē, kur redzēju baznīcas baltos rāmjos.
Ne baznīcu torņi, ne krusti tajos, bet rāmīšu baltums man lika domāt ...

Reiz es ciemojos mājās, kur virtuvē redzēju malku.
Ne plīts, ne krāsns, ne kamīna tajās mājās nebija.
Man bija ko domāt ...

Reiz es aizgāju līdz jūrai, lai skatītos tajā.
Ne lielais ūdens, ne plašās debesis,
vien sīks cilvēka siluets krastā man lika domāt..

Reiz draugam sniedzu sveicienam roku, kā latvāņa skarta,
tā degtin dega pēc tam.
Tur bija ko domāt ...

Reiz es kādam skrēju pakaļ visu dienu un visu laiku biju piecas minūtes par vēlu.
Tas, ka nesatiekot, nejutu gaidītās skumjas,
man lika domāt ...

Reiz es iekāru Dižliepā ābolu.
Ādamu tā arī nesagaidīju.
Bija grēks,
vai – izpalika,
kāds man domāt lika ...

Reiz dzirdēju akmeni sakām: – Plunkš!
Pirms noslīkt, pat akmens runā.
Patiešām bija ko domāt ...

Reiz aiznesu dāvanā kādam pusi no pasaules savas.
Tagad neatrodu savu puspasauli.
Ir ko domāt ... 

Reiz, rakstot pasaciņas, uznāca miegs.
Likos gultiņā, ko tur daudz domāt!




Ir lietas, notikumi un lielumi, kurus es nesaprotu ...


ne visu cilvēks spēj, bet pāri visam ir spēja - piedot ...


un ir lietas, notikumi - kurus nākas vienkārši pieņemt ...


pieņemt ... un censties būt - laimīgam ...
paldies jums - ka bijām visi kopā ...



Livars

* * *




Mirkļus uz Kuldīgas senā tilta
tvēra Viduskurzemes laikraksta
Kurzemnieks fotogrāfs
Modris Rubenis