Laikā, kad vīrusi klejo un mājvietu meklē....
Manai Omītei goda vietā bija Mērpuķe (pelašķis) viņa par to zināja brīnumlietas stāstīt! Mums nekādu kapseļu mājās nebija. Tējas visādām vajadzībām, saknītes, uzlējumi. Ja kāds lopiņš bija apslimis, Omamma pagrāba sauju siena ziedu zem siena panta, tos aplēja ar karstu ūdeni, atdzesēja ... un lopiņi to padzēruši, nākamā rītā spriņģot spriņģoja. Vēl bija cūku tauki ierīvēšanai. Medus, piens, zodā un sviests. Jā vēl bija stiprs līdzeklis govs "kūkas" mērcīte /fermentizācija/, gan ārīgi, gan iekšķīgi. Vērmeles, jā un - kaņepes! Mēs neslimojām. Vēl pastaigas pa priežu mežu, priežu sveķu tvaiki, ošņāšana, kadiķi pakvēpināja... istabās kalmes vai vaivariņi pret lauku mošķiem ... Siena pantos bija sabāzti āboli, uzglabājās visu ziemu, kā tie smaržoja... Jā, tauku maizi ar sīpoliem un dradžiem atceros, speķi - jā! Bet, par tiem ķiplokiem, nezinu, kaut kā nemanīju ... Pie vecās Ziemelienes daudzi nāca pēc padoma... Viņa savā laikā strādāja arī pie Dr. Vilerta, cik nu pareizi atminos. Jā, vēl bērniem taisīja čušu - kaut ko skābu ūdenī un zodā! Jā, un lauku olas bija jādzer, gan tā, gan šitā... Un man bija paparžu matracītis, kuru ik vakaru sabužināja ... un tad kāda pasaka, vai dziesmīte... Visiem bija skaistas balsis un daudz dziedāja, tas arī ir veselīgi! Jā, jā, ir gan! Un joki arī!