27.04.2005.

Ir divdesmit minūtes pāri četriem no rīta, kad visi apskaujamies un, paku pakām apkrāmēti, savā zelta kumeļā slaidā riksī uz Portlandi prom… Kādas nieka 780 jūdzes, kas mums tas… Kartes mums ir, kafija zilā, līdzi dotā termosā ir, un benzīns ir, un vēl uzpildes stacijas pilnum pilnas… Ir krāšņie ciedru meži, un tālumā sniegs kalnu galotnēs arī ir… Braucam, skatāmies, smejamies, ēdam, ceļa atļautajās vietās turam atpūtas pauzes… Pētām kartes un atkal braucam. Ceļš tek līku loču, stāvs un nolaidens, arī kalnu miglai cauri… Dzīve ir skaista, un tā nu atkal ir patiesība.

   Vairāk vakars nekā pēcpusdiena, kad sasniedzam Portlandes vajadzīgo ielu un īsto mājas numuru. Tā ir vienkārša, divos stāvos un divām garāžas durvīm. Pie vienām piebraucam mēs, otras atstājam brīvas, lai pašiem arī tiek, un ejam meklēt durvju zvana pogu… Durvis ir vaļā… Vai speciāli mums?… Saimniece jauki smaida un vedina mūs namā… Kad esam iekšpusē, tā izrādās – pils.

Mājas plānojums un kopējais dizains ir vienkārši lielisks. Daudz gleznu un dažādu greznumlietu, halles vienā pusē klavieres, noteikti –

romantiskas… Pa vidu kamīns, no abām pusēm kurināms.

Tādu iemūrēšu savā vasaras treilerī – lieliska doma.

   Bet dzejnieks gan dzīvošot atsevišķi, pie paša draudzes priekšnieka, kurš kuru katru brīdi būšot klāt. Tā ir taisnība, Juris un Silvija Orles jau zvana pie durvīm. Redzams, viņi te visi jūtas kā savās mājās, un mums piedāvā rīkoties tieši tāpat. Pa to laiku, kamēr visi iepazīstamies un topam iepazīstināti, šī nama saimniece Rita Sēja beidz gatavot virtuves brīnumus un mūs visus lūdz pie galda. Sākam ar saimnieces tostu, ka visi mīļi satikušies. Vakariņas ir lieliskas, un pie galda uzzinām, ka šeit ir viesojusies arī Vaira Vīķe – Freiberga... un ka Ritas kundze ir augstas klases zobārste.

Bet viņas nesen Mūžībā aizsauktais vīrs dr. inž. Uldis Sēja ilgus gadus ir bijis PBLA valdē arī kā finanšu vadītājs, daudz spēka un sava talanta ieguldījis Brīvības pieminekļa atjaunošanas fondā. Mēs arī saņemam katrs pa skaistai piespraudei ar Latvijas un Amerikas karodziņu.

Tas mums ļoti iederas, jo uz mūsu mašīnas aizmugurējās palodzes – plauktiņa visu laiku ir izklāti nelieli šo valstu karogi.                                       Jau pa vakara tumsiņu (tagad jau trijās Tojotās) visi braucam uz manām mītnes mājām pie Silvijas un Jura. Aicinot mūs savā pagalmā, saimniece pavēsta, ka man būšot jāguļ Gunta Ulmaņa gultā, viņš arī esot tajā istabā dzīvojis. Saimnieks mani ilgi un rūpīgi ar pacietību iepazīstina ar kārtību, kā rīkoties, ja mājā izceltos ugunsgrēks. Instruktāža ir tik pamatīga, ka nav ne mazāko šaubu – uguns nelaime notiks tieši tad, kad es vissaldāk būšu aizmidzis un visticamāk – trauksmes signālu nedzirdēšu…

Nobiedēts esmu ne pa jokam, tā, ka neuzdrīkstos vismaz nakts pirmo pusi iemigt. Vēlāk gan mana uzmanība krītas… Un no rīta mani atrod… cieši aizmigušu un tikpat kā nepamodināmu… Ak, ak… /LivArs/