Ceļš mani aizveda pie

Jūras…

Tā traucās pretim kā liels,

putojošs kalns.

Sniegotās viļņu galotnes sasniedza

tumši draudīgās

Debesis, un dažas šļakatas

uzsitās tik augstu, ka iemirdzējās kā

zvaigznes satrakoto kuģu mastos.

Es stāvēju, cepuri noņēmis, skatījos un

klausījos šajā

Dieva radītajā dabas stihijā un

biju kā mazs smilšu graudiņš bangojošās

Jūras krastā...

Un tomēr –

es varēju sadzirdēt arī

savas

Sirds pukstus...  /LivArs, 2002.07.28., Jūrmalciemā/