14.04.2005.

   Lidmašīna ir liela, cilvēku tajā maz, tāpēc sēžam, kur katram tīk...

Mums – priekšā, pirmajos krēslos... Reizi pasēdēt biznesa klasē… Pēc pārdesmit minūtēm jau esam Helsinku lidostā, lai pēc stundas izlidotu uz Ņujorku. Laiks ir lidojumam labvēlīgs, un mums visiem tiek pasludināta iespēja – pacelties spārnos...

Lielais, baltais putns mūs uznes augstu virs mākoņiem... un tur patiešām ir Saule. Liela, apaļa un balta – kā pašas Debesis.

Monitoros varam lasīt, ka esam ne vien lielā augstumā, bet arī lielā aukstumā – sešdesmit divi grādi. Biedējoši ir abi lielumi, bet tie tik un tā neslāpē mūsu vēlmi pa debesīm nokļūt Amerikā.

Par vēlu atteikties, pieturvietu nebūšot...

Tāpēc laiks pusdienām un kādai viskija glāzītei – tik augstu debesīs, ne visiem un ne tik bieži... Lidojam kopā ar Sauli, tāpēc visu laiku ir gaišs un zemi arī var redzēt. Tas tikai uz brīdi... tad milzīgs, Saulē vizuļojošs ūdens plašums... Okeāns ar šur un tur peldošiem ledus blāķiem... Man no ūdens ir bail, tāpēc uz leju vairs neskatos (it kā no augstuma man nemaz nebūt bail)... Sēžu... un dzīvot gribas. Dzīvoju... un Ameriku vēlreiz redzēt gribas... un tad Latviju atkal redzēt gribas...

Mums visiem ir cerība...

Pēc kādām septiņām stundām ilga gaisos skrējiena tālumā redzama milzu pilsēta... balta, dūmakā ievīta...

Zemes pieskāriens lielā putna kājām... Salonā tradicionālie pateicības aplausi, un teciņus visi steidzam bagāžu un biļetītes pārreģistrēt... Vēl tikai jāļaujas sevi vai tikai acis nofotografēt un pirkstu nospiedumus vēlreiz salīdzināt, tikai tad tiekam lielas speckontroles rindas galā, kas mums visiem jāiziet, pirms varam iekļūt vietējā reisa lidmašīnā uz Losandželosu.

Kontrole ir satriecoši skrupuloza, bet pietiekami pieklājīga. Man pārbauda visu, kas ir pārbaudāms, iztausta un caurskata katru vīlīti, līdz atzīst par derīgu...

Pie tā nākas nekavējoši pierast un pieņemt kā vienu no gaidāmajām Amerikas realitātēm. Arī mēs atceramies vienpadsmito septembri...

Tā visiem ir labāk... Un Amerikas pilsoņi un arī viesi to saprot.

Tikai tagad saulīte pošas uz rietu, kad ceļamies padebešos apmēram vēl piecu stundu lidojumam. Lidmašīna šķiet tik pieblīvēta un piekrauta ar dažādām mantām kā piepilsētas autobuss...

Jūtos nedaudz neomulīgi, pat bailīgi... Nav tās lidotgribošo nopietnības... Šķiet, ka tā ir ikdiena – visiem lidināties šurpu turpu...

Daudzi uz rāviena aizmieg, man tas savu mūžu gaisa kuģos vēl nav izdevies... Kļūšu skaudīgs – varbūt tad arī es tā varēšu...

Labu laiku lidmašīnā ir stipri vēss, un jūtams arī fizisks panīkums...

Arī no malas nav nekādu uzmundrinājumu, tik apziņa, ka zem mums ir visa Amerika – no viena līdz otram okeāna krastam... Amerika, Amerika... kā mums uzzināt un izprast, kas ar jums tur, lejā, notiek? Lidojam pilnīgā tumsā kā tāds spiegu vai spoku kuģis... Visi visapkārt  guļ, ne mirkli nešaubos – arī šoferīši. Amerikā tak viss esot iespējams...

Beidzot zeme atkal tuvojas mūsu visu ilgām un iegribām...

    Pilsēta mirdz vienās ugunīs, un gaisā jūtama dienvidu nakts īpašā elpa...

Sev par lielu pārsteigumu jau pa gabalu pamanu Dāvi Kaņepu, lai gan kopš mūsu iepriekšējās tikšanās pagājuši kādi divpadsmit gadi...

Toreiz, kad mēs tikāmies, viņš bija jauns teoloģijas students, kurš savas zināšanas papildināja Latvijā, tagad – jau prāvesta kārtā Amerikas dienvidu krastā... Viņš ir ģērbies džinsos un plānā T kreklā. Raugos Dāvī un smaidu... gan par tikšanos, gan auksto rītu pirms mirkļa Rīgā, gan par maigo pavasara vēju, kas draiskojas palmās… un bužina manus matus...

Mēs apskaujamies… Un es tikai izdvešu... Ak, Dievs...

Visa bagāža laimīgā kārtā atceļojusi kopā ar mums, paši arī jau sēžam Dāvja mašīnā. Cits caur citu ko jautādami un atbildēdami, skrienam cauri vai apkārt, to vēl nenoprotu, Losandželosai uz savām nakts mājām.

Šai pusē esmu pirmo reizi un grozu galvu uz visām pusēm, tverdams ko no lielās pilsētas nakts dzīves krāsainības, līdz apstājamies pie kādas privātmājas durvīm… Pēc kārtīgas zvanīšanas iznāk vīrs apakšbiksēs un saka, ka šonakt vairs mūs neesot cerējis sagaidīt... Labrīt!

Te nu mēs esam... Ejam cauri mājas pagalmam – visur zied puķes, un dārza laternu apgaismojumā kā ziemsvētku rotas kokos redzami apelsīni, citroni un vēl kaut kas..., Tos visus varot arī ēst... pa ceļam stāsta saimnieks, vezdams uz dārza mājiņu, kur mums sagatavotas guļamvietas...

Mārim ar Guntaru pagaidām nākas gulēt vienā gultā, man pašam sava... es esmu lielais…

Durvis atstājam atvērtas, jo es gribu klausīties putnu balsīs un puķes sadzirdēt. Ja neizdosies, tad to smaržu nu gan – katrs spēj sajust...

Ko nu vairs... grūti tam noticēt, bet mēģināšu iemigt ar domām, ka rīt arī būs diena un es vēl būšu Amerikā...     /LivArs/