Vai tieši tagad …
Latgale.
Ceļš
mūs veda augšup.
Un
tur, vai pašā pakalna virsotnē mēs
ieraudzījām
… mazo, no lielā ceļa tikpat kā
nesaskatāmo,
meklēto –
krucifiksa
namiņu.
Pelēku,
no vienkāršiem dēļiem sanaglotu,
tikpat
necila, rievaina šīfera jumtiņu.
Mēs
atvērām ar puļķīti aizspraustās durvis …
Tieši
pretī bija mazs, ļoti glīts, ar baltu
audumu
pārklāts altārītis un uz tā vienkāršas,
koši
krāsotas – Kristus un Dievmātes skulptūriņas.
Turpat
bija arī koka svečturītis ar dzeltenu vaska svecīti
un
sērkociņiem.
Mēs
aizdedzām svecīti un nometāmies ceļos …
Namiņa
pliena grīda bija
vēl
ziemas mikluma pilna un auksta …
Mūsu
rokas atbalstījās uz altāri,
bet
kājas – pret
Krucifiksa
namiņa slieksni …
Pavasara
vējš viegli virināja durvis …
Kaut
kur vīteroja cīrulītis …
Pārbraucis
mājās uzrakstīju:
Es atveru durvis,
Uz altāra deg sveces.
Neviena nav.
Augstu debesīs dzied cīrulis,
Vējš virina durvis.
Vai tieši tagad man nomesties
ceļos?
….
Pēc
vairākiem gadiem, kāda sieviete
man
izstāstīja savu neseno piedzīvojumu:
Es
iegāju baznīcā, uz altāra dega sveces …
Debesīs
dziedāja putni …
Baznīcā
neviena nebija …
Es
atcerējos jūsu mazo dzejolīti …
Un
pie altāra nometos ceļos …
Tas
bija
Kurzemē,
lielajā un skaistajā
Rucavas
baznīcā …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru