Elita Ratinika







Kapusvētku mēnesī 


zvanu radiem un dzirdu vienu un to
pašu gadiem:- Vyss korteibā, vīn pučis josoļīk.
Tā kā modernās tehnoloģijas ir iekļuvušas arī Latgalē,
tad savā e - pastā saņemu bildes.
Top skaidrs, ka ar puķēm vien līdzēts nebūs.
Lai kapusvētkos varētu dižoties, nāksies diži pastrādāt.
Ne vilciens, ne autobuss īstenai kapu kopējai neder,
jābrauc ar auto.
Mašīnīti piebāžu līdz logaugšai: štrumenti, akmeņi,
stādi un ūdeņi, melna un balta zeme.
Arī gadā reizi velkamā kleita un smalkkurpes.
Rīta agrumā vēl paspēju savu sirmumu nomainīt uz
baklažāntoni, tad ielienu miljonārcienīgās džinsās un
nekatrās dzimtes tēkreklā. Darba drēbes mugurā,
bet līdz strādā-šanai ceturtdaļtūkstotis.
Braukšana ir tāda -šana, ko saucu par kaifo-šanu.
Mana prieka promiles vienmēr pārsniedz atļauto.
Ja braucu viena, apstājos vienreiz- gala pieturā,
meža ieskautā kapu kalniņā.
Šoreiz kapos ieraugu ļaudis, viņi,
atbilstoši savam statusam,
arī strādājot, ir un paliek bezDarbNieki.
Toties pensionāre iet, nes, rok, ber, lej, ceļ, velk,
bīda un vēl citi darbības vārdi.
- Troka, tei Broņis mjaita! Itai strodoj vīna poša!
Ā, esmu pazīta, kā tagad saka, atpazīta.
- As na troka, as prīceiga.
I naasu vīna, maņ paļeidz broļs, tāvs i mota.
Daža kristāvs, koč jam koja tik vīna.
Dzeds i baba sjād iz benča i verās, kap vyss biytu kortebā.
Tad nu viena no grābekļa operatorēm
īpaši paskatās manī un saka:
- Dreiži biys ļeits.
Mani, pārkarsušu, putekļiem piesistu, baida ar lietu!
- As ļeita nazabeistūs,- saka mans ģīmis,
noplūdis sviedriem matu krāsas tonī.
Kad nu esmu palikusi viena,
atļauju sev atcerēties pagājušo gadu.
Kā toreiz, darbus beigusi, izmetos plika.
Stāvēju zem ozola un lējos no plastmasenes.
Un mana miesa tapa tik tīra, cik tīras bija domas.
Kailums nevar būt bezkaunīgs, tādas var būt tikai domas.
Pēčāk, jau svaigās drānās,
sēdēju uz kapu soliņa un skaitīju lūgšanas.
Šogad tiku atalgota bagātāk. Lēnām dzisa gaisma.
Kā operā. Koki sāka aplaudēt.
No orķestra bedres atskanēja uvertīras sākumakordi.
Mūziķiem pieskaņojās Lielais Gaismotājs.
Vareni sita perkusonisti. Izrādei sākoties,
… aizvēru acis un nometu drēbes. Stāvēju, rokas izpletusi.
Kā krusts starp citiem kapu krustiem.
Pār mani gāzās Debesu Ūdeņi.
Es, acīm ciet, turpināju būt izrādē.
Kā saspridzināti gāzās kapakmeņi,
no kapu kopiņām izkāpa ļaudis, goda drēbēs tērpti.
Sievu lindraki virpuļoja, vīru zābaki vairījās sabradāt puķes,
večām plīvoja skusti, vecīšiem pie rokas turējās mazbērni...
Visi viņi gaiši smaidīja.
Atsmaidīju arī es.
Atvēru acis. Starp pieklusušajām koku lapām,
zīmējās saulstaru strīpas.
Negaiss bija beidzies. Izrāde- arī.
Mirdzēja klusuma priekškars.
Un krusti, un akmeņi, un puķes.
Gāju uz mašīnu, tur dvielis un drēbes.
Aiznēsājusi lietus nomazgātos darbarīkus,
sūnu paklājā noslaucīju kājas un uzvilku glaunās kurpes.
Atlaidu roceni un auto klusi sāka ripot pa grants celiņu.
Uz īstajiem kapusvētkiem nepaliku.
Labāki svētki, par tikko piedzīvotajiem, man nevarēja būt…







Nav komentāru: