Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"








Tev, man, ārstam,


studentam, pāvestam, mums visiem ir dota viena un
tā pati divdesmit četru stundu iespēja ...
Tas pats mēness, tā pati saule …
Kā mēs izmantojam šo iespēju?
Es jau redzēju savas mājas, vēl pāris soļu …
Man priekšā uz celiņa izskrēja zēns ar pistoli rokā …
Viņš bezbailīgi nostājās un mērķēja manī …
Es gribēju dzīvot …
Skatījos puisim tieši acīs …
Viņš, tā kā satrūkās …
Tad pavērsa savu ieroci pret garām lidojušu taurenīti un …
izšāva … vēl un vēl …
Taurenītis neskarts turpināja savu lidojumu …
Mazais saprata, ka tā vēl ir tikai rotaļu pistole … un
meta ar to taurenītim. Netrāpīja …
Viņš strauji pieliecās,
pagrāba no zemes akmeni un svieda ar to …
Arī es turpināju savu ceļu.
Saule spīdēja tieši sejā un gandrīz nepamanīju,
ka pie pašas mājas durvīm,
kāds zēns bija notupies zemē un glāstīja mazu,
novārgušu kaķēnu.
Līdzās stāvēja viņa Draugs, tas arī apsēdās blakus,
redzami slimajam minkam, un ar savu vaigu pieglaudās
mazajai dzīvībiņai …
Divi vīri un mazs kaķēns …
Arī toreiz man acīs sariesās asaras …








/turpinājumi sekos/



2 komentāri:

Anonīms teica...

Jā, cilvēki ir dažādi un lietas ir dažādas.. Piemēram, pazīstu divas krāsnis: tā pirmā- rīdziniece, mirdzoši baltos podiņos tērpusies, bet, muti atverot, spļauj melnu.., tā otra dzīvo laukos, necik taisna vairs nav, alumīnija krāsas gredzeniem aplikta, bet, iekurot to, jūties kā vasaras saulītē..
Mīlestība, vai nu ir, vai nav! Labāk, ja ir...

Livars teica...

Paldies! Labi, ka ir krāsns un mīlestība!