Viss un visi ripoja …
Pati
lielā saule bija atrāvusies no sava
Debess
juma un ripot ripoja pa zemes virsu …
Arī
es – ka spieķi vien zib …
Spirgtu
vēju, smaržām pielietu leju, vai
Tādā
– lai pavasarā skreju?
Tik
… kāda pavecāka sieviete
ceļa
malā bija sakņupusi pie sava
velosipēda.
Kas
tad nu, klāt piestājis, uzsaucu?
-
Es
te tupu un lūgšanas skaitu,
lai mīļais Dievs man kādu eņģelīti
atsūta …
Re, braucamajam kaut kas noticis …
Man
līdzi bija viss nepaciešamai un ātri vien tiku galā.
-
Eņģelīti, Tu mans, smaidīdama noteica jaukā
kundze un, prom bija,
ka spieķi vien zib ...
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru