Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"







Mana puķe

nedzīvoja kaut kur tur, uz
citas planētas. Un manu
puķi nevarēja apēst jēriņš …
Brīnums dzīvoja man līdzās.
Arī viņa, tāpat kā es –
naktīs raudzījās tik tālajās un neaizsniedzamajās,
zvaigznēs …
Mana puķe visu savu mūžu dzīvoja
uz šauras palodzes, pasauli redzēja tikai
caur stiklu un – ziedēja …
Es katru rītu pasveicināju savu puķi un
vakaros tai novēlēju labu nakti …
Viņa ziedēja arī visaukstākajās ziemās.
Tāda bija mana rozīte …
Vistumšākajās dienās es stundām skatījos tās
trauslajos ziediņos un
priecājos par savu puķi …
Tā pienāca pavasaris, tā atsteidza vasara …
Arvien retāk un retāk veltīju laiku savai
puķei …
Pļavas, meži, visa pasaule bija košu
puķu un smaržu pārpilna …
Ik katru ziediņu apmeklēja kāds taurenītis,
kamenīte vai apskāva nebēdnīgais vējš …
Tik mana puķe uz visu to noraudzījās caur
istabas  logu un – ziedēja …
Kādu dienu es atcerējos arī savu puķi …
Kas visu ziemu bija tik uzticīgi ziedējusi …
Es noliecos – un noskūpstīju savu mīļo,
tik vienkāršo un pacietīgo rozīti …

Es noskūpstīju kādu puķi,
un gliemezītis uz puķes
kātiņa man vaicāja,
kas ir mīlestība?






/turpinājumi sekos/




4 komentāri:

Anonīms teica...

mīlestība ir tad, kad tu spēj noliegt sevi, noniecināt sevi, iemīt dubļos sevi, pazemot un aizmirst sevi, lai celtu un iedrošinātu to otru…. kaut kā tā….

Livars teica...

Paldies! ... kaut kā tā ...
Kristus teica - Mīli savu tuvāko, kā pats sevi!
Domāju, nevienam ne sevi, ne citus dubļos iemīt nevajadzētu ... kaut kā tā ...

Anonīms teica...

.. kaut kā tā.. Tas nu nepavisam nav tā! No mīlestības tur nav nekā! Mīlestība ir gaišums abpus logam. Un puķe uz palodzes gaida.. Mīlestība ir, kad dubļus izbridis, noslauki kājas pirms ienāc mājās. Jo puķe uz palodzes gaida..
Cits Anonīms.

Livars teica...

Paldies - Cits anonīms!
... Mīlestība nekad nebeidzas ... Arī - ja Dzīve ir Mīlestība ...