Livars – Labi!

Jarāns – te vienmēr bijis labi bet bojā citi kadri

tu vārdus gribi likt labi bet parāda to tik gadi

ārā pavēsāks logi aizvērti ciet

lapas krīt silta tēja un laiks drēgni iet

uzrodas grūtības un cenšos ar tām dzīvot

turos stingri šeit no kājām tikai gāž mīkstos

strādā raksti nedomā te tikt drīz

labie vienmēr nomirst jauni big l rest in peace

bet joprojām pret šo vietu jūtu atkarību

tikai šeit es gribētu redzēt pāris atšķirību

kad dzīvē iet grūti rudens tieši iegruzī

sēdēt pie lapas vienam jūtos bieži vientuļi

izmanto visas iespējas nevis visiem jau atteici

ja sasteidzi soļus tad tāpat kā viņi pabeigsi

kas tagad nožēlo to visu ka sabojāja šo

ka nedomāja ar galvu un necentās līmeni kopt

Livars – Kā top tavi teksti, vai viņi paši atnāk pie tevis, vai arī?...

Jarāns – Agrāk, kad tikko sāku rakstīt, teksti paši no sevis nenāca ārā.

Tas bija Iedvesmas, Mūzas varā. Kad viņa nolēma mani apciemot, tapa teksti. Sākumā pat veselas naktis bija nosēdētas pie lapas un uzrakstītas tikai 2 rindiņas, kuras tāpat tika izsvītrotas nākamajā dienā. Šobrīd man nav problēmu ar tekstu rakstīšanu. Tas notiek dabiski. Es varu jebkur, jebkad apsēsties un kaut ko uzrakstīt. Tik padodiet baltu lapu, pildspalvu! Dodiet 15-20 minūtes un pants ir gatavs. Protams, Mūza mani nav pametusi un apciemo, tikai šobrīd neesmu atkarīgs no viņas tik ļoti kā agrāk. Vienkārši man ir ko teikt un es to saku! Skatījums uz visu šo gadu laikā ir krasi mainījis manu uztveri, izdomu un līdz ar to teksti top bez problēmām.

Livars – Tad es izmantošu šo vienreizējo iespēju ... 20 minūtēs...

Tekstu – par lidmašīnām, kuras pašlaik ir mūsu debesīs!