Ko mēs te īsti darām?

Mācāmies, tīrām teritoriju (ļoti skaisti, darbs svaigā gaisā), soļojam, ēdam „miezeri” un raustāmies no seržantiem. Te jābūt šausmīgam ātrumam un reakcijai. Kaut ko ne tā izdarīsi un nepatikšanas. Es cenšos būt glums un likt lietā visas savas aktiera dotības. Runāju skaļi, droši, pat ar augstāko priekšniecību. Cenšos neko neņemt pierē. Civilajā dzīvē es jau sen būtu nolicies ar angīnu vai plaušu karsoni, bet šeit mani neņem nekas. Pat iesnas ir mazākas nekā mājās.

Kalendārīti ar jūsu adresēm nēsāju pie sevis., kā varētu teikt – pie sirds. Cenšos par jums īpaši nedomāt, bet piedodiet un saprotiet, tad paliek ļoti skumji. Bet nekas, būs jau labi – es pieiešu pie pastkastītes un izņemšu jūsu vēstules un teikšu: Štrunts par kazu, ka tik būtu piens! Tāpēc – lūdzu, rakstiet. Visi rakstiet.

Parunājieties ar mani.

Fredis /1981.g. Bahčisaraja/