Ir pagājušas kādas piecas, sešas dienas, kopš uzrakstīju iepriekšējējās rindas. Jā, brīvā laika te tikpat kā nav. Vienīgi naktīs. Te ir spilgti izteikti teātra spēles elementi. Desmitos vakarā ir „atbojs”, tad visiem ir jāguļ miera stājā. Nekādu kustību, citādi ... Bet tā ap 12 naktī visi ceļas augšā, šuj apkaklītes, spodrina „bļahas”, mazgā kājas, skuj bārdas (kam ir) un raksta vēstules. Es tikai paspēju piešūt pa šīm naktīm pāris „krādziņas”. Nežēlīgi nāk miegs, kaut arī vispār mēs te guļam vairāk nekā Maskavā. Bet šeit nav nekādu kokīšu un dāmu. Sākumā gan man blakus gulēja viens armēnis, bet tagad guļ viens lietuvietis no Kauņas, kurš ir redzējis mūsu festivāla programmu. Vispār puikas ir labi, neviens īsts maita nav. Seržanti arī mums ir trāpījušies lieliski. Tāpat jau stingri un paraupji, bet viņus es lieliski saprotu. Ar šitādu aunu baru izcīnīties ir grūti. Tagad jau es esmu iegājis armijas dzīves sliedēs, esmu pieradis. Mēs jau triecam jokus gan savā starpā, gan ar seržantiem. Uz mani viņiem nekāds zobs pagaidām nav. Dažus gan dzenā. Aizvakar tīrīju štāba tualeti, bet tā ir ļoti solīda. No tā arī man atlec savs labums, jo garnizona tualete ir briesmīga.

Šodien šāvām ar automātu. Par rezultātu noklusēšu (hi, hi!) katrā ziņā nevienu nenošāvu un arī man neviens pakaļā netrāpīja.