Anta Baidekalne – Patiesību sakot, mirkļos, kad aizdomājos par to, kas šobrīd esmu, ir tāda sajūta, ka atrodos tikai sevis atklāšanas sākumā...  līdz pat pamatskolas beigām neatļāvos būt tāda, kāda patiesībā esmu, proti, tehnisks meitēns. Atklāsme pār mani nāca 9. klasē, skolas rīkotajā Ēnu dienā, kad devos uz pilsētas autoservisu. Tās dienas vakarā arī visa mana ģimene saprata, ka esmu atklājusi to, kas tiešām šajā dzīves ritējumā spēs likt man sajusties patiesi laimīgai. Atnākot no servisa, manas acis vienkārši mirdzēja, sirds no satraukuma nespēja rāmi pukstēt... Tajā dienā biju – es pati.

Ja aizdomājas par to, kas man šobrīd tiešām ir svarīgi, tad tā ir mana ģimene. Mani priecē citu cilvēku laime. Tas ļauj apzināties, ka dzīvē tomēr ir iemesls, kādēļ censties, cīnīties un nepadoties, brīžos, kad liekas, ka vienkārši vairs nav spēka...

Šobrīd es alkstu tiekties pēc mirkļa, kad spēšu no sirds atzīties, ka esmu laimīga.

Tas man šobrīd ir svarīgākais.

Livars – Anta! Anta!... Kas ir tas, kas tevi tik cieši un nopietni, visnotaļ –

 fiziski trauslu meiteni saista pie tāda – spēcīga, nereti agresīva, mākslas, moderno tehnoloģiju un lielu jaudu sakopojuma, ko saucam vienā vārdā – automobilis?

Anta Baidekalne – Ja godīgi, es pat nezinu...

Varbūt pie vainas ir nebeidzamās sarunas ar brāli –

par tehniskām lietām. Kaut gan, var gadīties, ka tomēr nostrādāja mammas pārliecinošās domas, jo, kad viņa gaidīja mani ar dvīņu māsu, līdz pat mūsu piedzimšanai viņa domāja, ka būšu puisis, jo dakteri nespēja noteikt manu dzimumu, biju paslēpusies aiz māsas...

Tehnika vienkārši ļauj būt man pašai.

Livars – Anta, un ko tev zināmie džeki, džekiņi par to visu saka?

Anta Baidekalne – Ar stiprā dzimuma pārstāvjiem man laikam nekad nav bijis problēmu, jau pamatskolas laikos, lielākā daļa cilvēku ar kuriem komunicēju, bija puiši, jo ar viņiem man bija par ko runāt. Man dzīvē vienmēr ir bijusi tāda nostāja, savādāka nekā vairumam meiteņu, proti, nevajag runāt par puišiem, vajag runāt ar viņiem!

Kad puiši saprata, ka vēlos kļūt par automehāniķi, bija tā, ka daļa atzinīgi to novērtēja un apsveica par drosmi, bet daļa spēja manī saskatīt –

tikai dumju skuķi, kura īsti nav aptvērusi, ko patiesībā tas nozīmē.

Bet es, vienkārši vēlos būt – es pati, tādēļ centīšos tiekties uz savu sapni.