Livars – Sveika, Anta! Mēs jau varētu ar tevi sarunāties tā –
kā jau normāli cilvēki to dara... bet gribas –
lai Tu pati raksti atbildes uz jautājumiem... tāpēc mūsu dialogs norit – skaipā!
Pirmais, ko teikšu – tev ir skaists vārds, kā tu pie tāda tiki!?
Anta Baidekalne – Jā, runājoties aci pret aci, nepārprotami, vieglāk sajust otra cilvēka sajūtas, reakciju uz uzdoto jautājumu, kas palīdz ievirzīt sarunu abiem patīkamā gultnē... Mans vārds ir tikpat īpatnējs, cik īpatnēja bija tā iegūšana. Galvenais vaininieks bija mana vecmamma, tēta mamma. Ja nebūtu viņas, es būtu nodēvēta par Lindu, tā būtu gribējusi mana mamma, taču tētim tas nepatika. Manai dvīņu māsai, kas ir par mani veselas 10 minūtes vecāka, vārdu Santa – izlozēja brālis, tā nu vecmamma izšķīra visu. Vienkārši atņēma māsas vārdam pirmo burtu.
Tā es kļuvu par šī burvīgā vārda īpašnieci.
Livars – Re, kā!... Sen senos laikos, kad mācījos pirmajā klasītē... trešajā mācījās skaista meitene, vārdā – Anta! Kā man viņa patika....
Un daudz vēlākos gados man bija tā lielā iespēja un laime uz skatuves redzēt izcilo aktrisi – Antu Klinti. Nacionālā teātra aktieru foajē, ilgus gadus bija apskatāma, sirdi sildoša glezna, kurā Klintīte attēlota ar savu suņukiņu – Miķelīti klēpī... Tā bija liela, liela un cēla aktrise! ...Anta, ko tu varētu pastāstīt par sevi, par ko priecājies, ko mīli, kas tavai sirdij liek straujāk pukšķēt?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru