Livars – Visnotaļ agros rītos, uz darbiņu ejot, nereti redzu kādus skrejošus tēlus un vienu otru pat pasveicinu... Atceros – agrā jaunībā arī sevi rikšojošu, kādus piecus kilometrus uz vienu galu un tad atpakaļ...
Bet par tevi lasīju, ka Ivars Kļaviņš ir ļoti ātrs un perspektīvs orientierists. Kā var aizorientēties līdz tādam novērtējumam?
Ivars Kļaviņš – Orientēšanās sporta veids atšķiras no citiem tieši ar to, ka ir svarīga ne tikai laba fiziskā sagatavotība, bet arī morālā gatavība ātri reaģēt katrā situācijā un nekļūdīgi pieņemt pareizo lēmumu. Rīkoties attiecīgi gudrāk, pareizāk un precīzāk. Lai būtu perspektīvi labs orientierists – ir vajadzīga arī "saprašana galvā".
Ir jāspēj mācīties no kļūdām, jābūt atvērtam un jāpieņem viss jaunais. Jāpilnveido sevi visu laiku. Ja cilvēkam ir šīs īpašības... viņš ir ātrs un perspektīvs orientierists.
Livars – No cik gadu vecuma tu sāki ar to nodarboties, cik liela jau ir tava pieredze?
Ivars Kļaviņš – Pirmo reizi iepazinu orientēšanos un sāku skriet 6 gadu vecumā, taču tad tas vēl nebija nopietni. Sacensībās viss notika vecāku pavadībā. Tik mazs bērns vēl nespēj patstāvīgi pieņemt pilnvērtīgus lēmumus... Tādēļ es uzskatu, ka savu pieredzi esmu uzkrājis tikai pēdējo 5 gadu laikā, kad esmu bijis jau saprātīgā vecumā, no kuriem nopietni trenējos pēdējos 4 gadus.
Livars – Cikos sākas tava diena un kas tajā ir ietilpināts, zinot, ka no Ropažiem līdz Rīgai jau arī nav gluži –
kā ar roku pasniegt?
Ivars Kļaviņš – Esmu cilvēks, kuram ļoti nepatīk celties agri, taču skolas laikā citu iespēju nav... Mostos pirms septiņiem un jau 7.20 - 7.30 dodos uz skolu. Pēc mācībām parasti tiek plānots treniņš – Rīgā, Ropažos vai jebkur citur, kur sanāk...
Kad skola nav, rīti mēdz būt arī vēli...
Livars – Jā, nu tās tavas distances nemaz tik vienkāršas neizklausās, jo Pirmā ģimnāzija nav tā vieglākā skoliņa, kur mācīties...
Ivars Kļaviņš – Viegli mācīties tur tiešām nav. Līmenis ir augsts un cilvēki visapkārt, lielākoties ir apdāvināti un gudri, kas nozīmē, ka zinību apgūšana notiek diezgan lielā tempā un prasa attiecīgu atdevi.
Esmu izvēlējies ekonomikas novirzienu, kas šķiet ir visuniversālākais. Man personīgi ir ļoti grūti apvienot mācības ar sportu. Tas prasa papildus enerģiju, plānošanu un gribasspēku. Bet izšķirties par labu sportam... vai mācībām ar nevarētu. Izglītība mūsdienās ir svarīga, bet, teikšu atklāti, man sports nav mazāk būtisks.
Livars – Saprotu – tavi skolas rezultāti ir labi, pat ļoti, kādi ir tavi sasniegumi sportā, cik liela ir medaļu un ordeņu kaudze?
1 komentārs:
Es agrāk arī pavisam nedaudz paskrēju orientēšanās sacensībās. Man patika, bet rezultāti bija nepieklājīgi zemi, jo man visu laiku gribējās paskatīties, kas tā par sēni tur aug un kas tas par zvēru tur aiz koka, tikai ne kartē lūkoties.
Ierakstīt komentāru