Ivars Kļaviņš – Medaļu ir diezgan daudz. Aptuveni vidējas pirtsslotas lielumā. Ir arī vairāki gan lielāki, gan mazāki kausi, kā arī šķīvji.
Pagaidām mans vērtīgākais sasniegums ir 8.vieta Eiropas Jauniešu orientēšanās čempionātā garajā distancē, kas norisinājās pagājušogad Serbijas kalnainajā apvidū.
Īpaši veicās arī 2008. gada pavasarī Skotijā, Edinburgā, kur Pasaules Skolēnu orientēšanās čempionātā kļuvu par sudraba medaļas ieguvēju garajā distancē un zelta medaļas ieguvēju vidējā distancē.
Livars – Hm, izklausās, ka tu jau labi orientējies pasaules, vismaz Eiropas kartē noteikti, izņemot Ropažus, kurās valstīs vēl esi meklējis apslēpto zeltu, vai vismaz sudrabu?..
Ivars Kļaviņš – Itālijā atradu sudrabu,
Francijā bronzu,
Rumānijā sudrabu,
Ungārijā zeltu, kā arī esmu "maldījies" pa
Beļģu, Zviedru, Čehu, Serbu un citiem mežiem.
Esmu daudz skrējis tepat Baltijā, kur arī esmu ieguvis godalgotas vietas.
Protams, tas nebūtu iespējams bez manu vecāku atbalsta.
Man viņiem jāpateicas par to, ka viņi mani vēl pacieš, ļauj braukāt pa pasauli, trenēties, iegūt labu izglītību un neliek pelnīt pašam iztiku...
Mans tēvs – Māris Kļaviņš ir īstais vaininieks, kas mani iepazīstināja ar šo sporta veidu. Viņš gan nenodarbojās un nenodarbojas ar to tik nopietni kā es, tomēr mazam esot, viņš man bija labs piemērs.
Tēvs arī ir mācījies manā skolā.
Mana mamma – Sanita Kļaviņa, bērnībā aktīvi spēlēja basketbolu un viņai bija labi sasniegumi. Mamma ar orientēšanos esot nodarbojusies vēl pirms mana tēva... bet tagad to vairs nedara.
Viņi man ir vislielākais un vislabākais atbalsts, kāds vien var būt.
Man tiešām ir paveicies! Katrā ziņā viņi man ir iemācījuši mērķtiecību.
Livars – Ivar, kam tu vēl spēj izbrīvēt laiku?
Ivars Kļaviņš – Kad bija skola... ar laiku bija daudz grūtāk.
Ja bija kāds brīvs brītiņš, protams, to centos veltīt draugiem, vecākiem, atpūtai. Tagad – vasarā ar to visu ir daudz vieglāk. Pēc treniņiem paliek pietiekami daudz brīva laika. Man ļoti patīk teātris, kino.
Livars – Kāda tev izskatās Latvija no attāluma?
Ivars Kļaviņš – Uzskatu, ka vienīgā problēma ir cilvēkos. Daudzi kašķējas, darīt neko negrib, tikai tērēt. Ir ļoti daudz degradētu cilvēku...
Ja visiem būtu savi dzīves mērķi, vēlme uz tiem tiekties, uzlabot savu dzīvi, kopskats krasi mainītos. Tas no negatīvās puses... No pozitīvās – Latvijā tomēr notiek daudz labu lietu, mums ir skaista zeme, daudz iespēju, un ir arī daudz savādāk domājošu cilvēku. Man šeit patīk un vienmēr tās būs manas mājas. Es personīgi dotos prom tikai tad, ja man būtu iespēja ievērojami progresēt vai nu izglītībā, vai darbā, vai sportā.
Es nebrauktu prom – lai piepelnītos darot "melnos darbus" un paliktu tik pat lielā bedrē, kā biju pirms tam...
Livars – Ko tu mums varētu pastāstīt par draudzību?
Ivars Kļaviņš – Tas ir atbalsta punkts dzīvē, tas ceļ pašpārliecinātību, pašapziņu. Rada sajūtu, ka pasaulē neesi viens, ka ir uz ko paļauties.
To ir jāsaudzē. Tai jābūt abpusējai.
Livars – Vai Tu jau zini un vari atbildēt uz jautājumu, kas ir mīlestība?

Ivars Kļaviņš – Varu apgalvot, ka pilnīgi noteikti es zinu, kas tā ir.
Tā ir cieša, taču trausla saikne starp – vismaz diviem cilvēkiem.
Tāpat kā draudzībai – tai jābūt abpusējai.
Un vajadzētu būt tā, ka tā rada pozitīvas emocijas!