Livars – Es varu tikai iztēloties, kāda tev tā bija dzīves skola, pārbaudījumu un emocionālu pārdzīvojumu laiks, jo pasaulei bija ar TTT jārēķinās...
A. Purkalns – Tas bija smags laiks. Patiesībā mēs Padomju Savienības acīs bijām kā tāds dzēlīgs ērkšķis, jo 19 gadus bez pārtraukuma mēs guvām uzvaras... Tāpēc mums bija arī daudz nelabvēļu. Bet par mūsu treniņu apstākļiem un visu nepieciešamo nemitīgi rūpējās viens no tā laika valstsvīriem – Miervaldis Ramāns. Savā trenera darbā man ir nācies tikties ar daudziem šīs pasaules varenajiem un redzēt malu malas, un gribu uzsvērt, ka bez pilnīgas atdeves un grūta darba nav iespējams neko sasniegt. Gribu piebilst, ka mūs vadīja arī patiess Latvijas patriotisms.
Livars – Es saprotu, ka par basketbolu un fizisko kultūru mēs varētu runāt un runāt, un tā arī droši vien visu neizrunātu... Bet kas vēl ir tavas skaistās un trauksmainās dzīves dārgumi?
A. Purklans – Vispirms jau tā ir mūsu zeme, mūsu lauki un meži, mūsu senču mantojums. Es pats esmu dzimis rīdzinieks, bet savus jaukākos bērnības gadus esmu pavadījis laukos, sava vectēva īpašumos Zemgalē. Man vienmēr ir patikuši arī dzīvnieki, īpaši zirgi. Varētu teikt, ka savos zēna gados esmu uzaudzis kopā ar zirgiem, šiem gudrajiem dzīvniekiem... Mācījos Mēmeles septiņgadīgajā skolā, kura toreiz atradās bijušās muižas telpās. Esmu ļoti pateicīgs šīs skolas skolotājiem, ikviens no viņiem bija izcila personība. Esmu gandarīts, ka man ir bijusi iespēja dzīvot tik bagātu un interesantu dzīvi. Atskatoties pagātnē, man ir iespēja to izvērtēt un salīdzināt ar šodienu.