Andris Purkalns: – Manas mājas ir Latvija



Ir piecpadsmitā maija rīts... Saule jau augstu. Gribētos, lai būtu arī silts, bet pūš ass austrumpuses vējš. Un tādā rītā mēs abi, ar daudziem jo daudziem zināmās un leģendārās TTT basketbola komandas treneri, vēlāk arī galveno treneri Andri Purkalnu stāvam skvērā netālu no Nacionālā teātra un uzsākam sarunu par dzīvi un laiku, kurā te, zem saules, rosāmies…Runājam, protams, arī par basketbolu un slavas apvītajām TTT meitenēm…

A. Purkalns – Ir daudz tādu brīžu un notikumu, kuri palikuši atmiņā uz visu mūžu... Bērnība un zirgi rasotā pļavā...Karš, bēgļu gaitas... Cilvēku izvešana 1949. gadā… Toreiz es, būdams jauns zēns, redzēju, kā izrēķinājās ar manas skolas skolotājiem un kaimiņiem... Atceros savu vectēvu…Viņš bija tautskolotājs, pie kura visi toreiz nāca pēc padoma. Mans vectēvs bija studējis Pēterburgā, un viņam bija diploms ar paša Krievijas cara parakstu... Atmiņā ataust viņa garā un sirmā bārda... arī vectēva dzirnavas... bērnības dienu draugi…Mēmele un makšķerēšana…un visi darāmie lauku darbi... Zini, kā mums tagad ļoti pietrūkst? Tā ir pienākuma un atbildības sajūta, kas, manuprāt, veido mājas un Dzimtenes apziņu, arī cieņu pret otru cilvēku. Šodien daudziem tik ļoti svarīga ir rīcības motivācija – kas man būs par to, ja es darīšu šo... Esmu pārliecināts, ka laiks, kurā mēs tagad visi dzīvojam, iemācīs arī patiesi izvērtēt savas zināšanas un iespējas. Man, piemēram, vecāki mācīja, ka uz parāda dzīvot nedrīkst... Tu nedrīksti tērēt to, kā tev nav.
Livars – Tu savu mūžu esi vadījis starp ļoti aktīviem, izteikti mērķtiecīgiem un neatlaidīgiem cilvēkiem...
A. Purkalns – Mans dzīves kredo ir – ikvienam cilvēkam katrā dzīves posmā ir jābūt savam Kilimandžāro, savai virsotnei, kura viņam jāsasniedz. Cilvēks nedrīkst diendienā dzīvot tikai kā patērētājs, viņam ir nepieciešams mērķis. Kad biju pabeidzis institūtu, jau sapratu, ka es soli pa solim tuvojos savam mērķim – tam, ko es vēlējos sasniegt. Dzīvi jau veido likumsakarības, nekas jau nenotiek tāpat vien... Tajā laikā es jau biju spēcīgas basketbola komandas treneris. Piedzīvojām pirmās nopietnās uzvaras. Toreiz mācījos izdzīvot arī gandarījumu un popularitāti... Un tā es satikos arī ar TTT zelta meitenēm. Ar komandu strādāja jau ievērojami treneri: Dzidra Karamiševa un Raimonds Karnītis, kurš tolaik bija viens no pasaules izcilākajiem basketbola treneriem. Un TTT jau bija spēcīgākā basketbola meistarkomanda Padomju Savienībā, mūsu meitenes 18 reizes izcīnīja Eiropas kausu… Bet tā nebija tikai slava un popularitāte, tas bija arī ļoti smags, mērķtiecīgs un neatlaidīgs komandas meiteņu un treneru darbs. Brīžiem tā bija arī ļoti nežēlīga, pat negodīga konkurences cīņa, jo mēs bijām no Latvijas, nevis Krievijas...

Nav komentāru: