Livars – Vai ir kas tāds, ko tu visu mūžu esi gribējis, bet nav izdevies piepildīt?
A. Purklans – Man ļoti patīk ceļot, un jaunībā es gribēju studēt ģeoloģiju vai ģeogrāfiju. Vienīgais institūts, kur to varēja apgūt, bija Pēterburgā. Tomēr man nebija lemts tur mācīties... Toreiz Rīgā bija Pedagoģiskais institūts, kurā bija Dabas zinību fakultāte ar sporta novirzienu. Tā es tur arī iestājos, un šodien saku – paldies Dievam! Mums bija ļoti laba Fizkultūras katedra, kurā strādāja pazīstami tā laika sportisti. Katedras vadītāja bija Vera Molčānova, kura par mums visiem ārkārtīgi sirsnīgi rūpējās. Daudzos gadījumos mēs bijām pat pārāki par Fizkultūras institūta studentiem. Un vēl man ļoti patīk šahs, ko spēlēju jau kopš sešu gadu vecuma.
Livars – Bet Purkalna kungs, kad tu nedomā par sportu un dabas zinātnēm, kas tad nodarbina tavu prātu un aizkustina sirdi?
A. Purkalns – Tagad – visvairāk tas, kas notiek mūsu Latvijā… Politiķu savtīgās cīņas par varu un ietekmes zonām. Žēlsirdības un līdzcietības trūkums sabiedrībā, vienaldzība un apātija. Mums trūkst līderu, mums nav vadoņa...

Livars – Tāda izveidojās mana saruna ar bijušo TTT basketbola meistarkomandas nopelniem bagāto treneri Andri Purkalnu – cilvēku, kuram Latvija ir Dzimtene un pati mīļākā vieta pasaulē un kurš visu savu mūžu ir varējis piepildīt ar savu mīlestības darbu un būt gandarīts par paveikto. Un arī Latvija savu dēlu ir cēlusi uz goda pjedestāla, pasniedzot viņam Triju Zvaigžņu ordeņa zelta Goda zīmi…

Livars Jankovskis
/15.05.2009./