Limbulīte

“Kaste”

..es uzkāpju augšā. Tur stāv liela kaste. Tā ir pilna ar mantām, ko citi sauktu par grabažām; man – tā ir atmiņu lāde, pilna manas bērnības prieka, skumju, sāpju, mīlestības… Ieskatos tajā un manu
asaras savās acīs. To visu taču ir sakrājusi mana māmiņa! No pirmās mantiņas, zeķītes, ka tagad to varu apskatīt.
Apsēžos zemē pie kastes, sāku pārcilāt tās saturu. Skat, tā ir grāmatiņa! Ieskatos – “piedzima plkst. 13.15, svars – 3,5 kg, īpašās pazīmes – dzimumzīmītes…” Ak, to visu mana mammīte ir pierakstījusi! Tālāk: “(..) pirmais vārdiņš – mamma. Smieklīgs atgādinājums – reiz, gribot pateikties vecmāmiņai par konfektēm pateica – Paldies mīļā vecā mātīte!” Vai dieniņ! Tik jauki. Skatos tālāk – mana burtnīciņa, kur mācījos burtiņus pirms skolas. Atceros, ka mammīte man vienmēr lasīja daudz grāmatu: man tas tik ļoti patika, ka es neliku viņu mierā visu dienu: “Nu mammmūū, palasi, lūdzu, lūdzu..” Mammucis gatavoja vakariņas tad un saka man, ka viņai neesot laika, lai lasot pati “Es tak nemāku!” izsaucos. “Nu tad mācies!” viņa atteica un sāka mācīt mani.
Hā, tik brīnišķīgi! Es mācēju lasīt, rakstīt, rēķināt jau pirms skolas. Paldies milzīgs mammucim par to!
Rokos tālāk pa kasti un izvelku mazu kartiņu – šķībi burti, viens lielāks, otrs mazāks un pats pantiņš, apmēram šādi: “No saknītes lazda zied sarkaniem ziediņiem no sirsniņas es mīlēju savu baltu māmuliņu!”
Un, rau, te vēl viena! Skaisti veidota kartiņa, glītiem burtiņiem.
Izrādās, ka to es skolā esmu rakstījusi, kad man bija seši gadiņi.
Tur pantiņš bija skolotājas dots: “Māmiņ, mīļo mammucīti: Nāc un paskaties tu arī, dārzā pirmo vijolīti, uzplaukušu redzēt vari!”
Tai blakus vēl viena kartiņa, tajā pašā datumā. Skatos, brīnos, jautāju mammai kāpēc tā? Viņa pasmaidīja un pastāsta, ka man neesot paticis skolotājas dotais pantiņš, tāpēc es mājās vēlreiz esot rakstījusi.
Pasmējos un izlasīju pantiņu:
Tikai vienu vītolzaru,
Kas tik sudrabaini mirdz,
Māmiņ, es tev pasniegt varu,
Dāvanai no manas sirds!

Sēžu pie kastes un domāju…
Cik daudz man nozīmē mana mīļā māmiņa!
Cik daudz viņa man devusi…
Atceros vēl viena pantiņa pēdējās rindas:
“.. Pati māte dubļus brida, mani nesa rociņās.”

Vai tā nav? Kura māte gan nevēl savam bērnam to labāko?
Mātes mīlestība ir neizmērojama, nezūdoša.
Vai esi kādreiz par to aizdomājies?
Ir daudz un dažādi pantiņi, kurus varam veltīt savām māmiņām, bet reizēm pietiek, ja tu vienkārši pieej, apskauj viņu, iedod buču un iesaucies – Kā es tevi mīlu, mammīt!
Sēžu pie lielās atmiņu kastes, skatos kaut kur bez mērķa, domāju…
Kā man šoreiz pateikties savai mīļajai māmiņai?

/09.05.2010./