Mīlestība ir satopama dažādās izpausmēs – starp draugiem, radiem, sievieti un vīrieti, bet, manuprāt, vienīgā un īstā beznosacījuma mīlestība pastāv starp māti un viņas bērniem, tā ir mīlestība, kuru nevar lauzt ne savtīgu, ne egoistisku jūtu dzēlīgie ziedi, it nekas un it neviens.
Jau izsenis vārds māte tiek uztverts kā kaut kas godājams, cienījams, tautasdziesmās par māti tiek dēvēta saule, jūra, zeme; tās pašas nozīmīgākās vērtības tā laika cilvēku uztverē.
Māmiņa ir tas vienīgais cilvēks, vienīgā būtne, kam piemīt šīs maģiskās spējas glāstīt tā, ka dzīs gan nobrāzts celis, gan salauzta sirds, atrast īstos vārdus un īstās atbildes un jebkuru zinātkārā bērna mīklu un jautājumu. Gatavot tā, ka pat piedegušas pankūkas liekas visgardākās pasaulē, saklāt gultiņu tā, ka ikviens sliktais sapnītis tai metīs līkumu.
Tā var tikai viņa un neviens cits šajā pasaulē to nespēs aizstāt.
Mēs katrs esam daļiņa no savas māmiņas miesas, asinīm un sirsniņas, mēs esam ābols – ābelei, pumpurs – ziedu krūmam, mēs esam tā daļiņa, kas saudzēta un lolota visvairāk, kas piesegta vējā un sildīta salā, kam vasaras svelmē vietiņa ēniņā atrasta, kas caur visiem dubļiem un visām nātrēm un brikšņiem uz rokām nesta. Neviens piemineklis vai veltījumi nekad nevarēs patiesi atainot kaut simto daļiņu to negulēto nakšu un rūpju asaru, tās pūles un to gādību, to mūžam nemirstīgo beznosacījumu mīlestību, iecietību un iejūtību, spēju nepagurt gadu no gada, šo spēju vienlaicīgi glaudīt kaut desmit mīlestību alkstošas galvas un visām vienmēr atrast vietu savā klēpī.
Es esmu lepna būt daļiņa no tevis, mammu, būt daļiņa no sava parauga, no savas visaugstākās autoritātes, no man vismīļākā un tuvākā cilvēka.
Viena diena gadā, Māmiņdiena, diena, kad mēs godinām savas māmiņas un pateicamies, ka viņas mums ir un, ka mēs esam pateicoties viņām. Tas ir par maz! Ikkatra diena būtu jāsāk pateicībā, ka viņas mums ir un, ka pateicoties viņām mēs esam, tas, kas mēs esam un tādi, kādi mēs esam. Paldies Tev, Mammu!
/09.05.2010./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru