[..] Tā viņš stāv un dziļi raugās visā,
Ko viņš radījis ar savu nāvi:
Latvju zemē kūpošā un vērsmā.
bet, lai vēl pirms atvadas to justu
Visu kopā, vienā tvirtā malkā,
Savu galvu nost no mežiem ceļ viņš,
paver krūtis, abas rokas paceļ.
Ievelk elpu līdz pat savai sirdij.

Un tad nāk no visām zemes malām:
Zemgales un tālās, rusgās Ventas,
Zilās Raunas, Gaiziņa un Rāznas,
Nāk no visām robežām un krastiem
Viņam pretī gaiss un ļaužu elpas,
lopu dvašas, visu lietu smaržas,
Ūdens garojums un zemes dvinga,
Nāk uz viņu, saplūst vienā elpā.