[..] Nebaidieties, jūsu brālis esmu,
Nācis šurp es tikai sērst uz mirkli,
Aplūkot, kā dzīvojat jūs Timmās,
Noglaust atkal visas senās lietas,
Kuras aizmirst nespēju pat kapā.
Palieciet, nav bijis velts mans straujums,
Savas asinis vēl visur jūtu.

Turiet cieši mūžam manu nāvi:
Gaisā jaušu atkal skarbu dvingu.
Un, kad briesmas kāpsies mūsu sētā,
Mani pieminiet jūs, vienmēr būšu
Es kā gaišums kvēls virs Timmu vārtiem,
Sargs, kas zin tik jūs un tēvu zemi,
Un nekas jūs nenomāks līdz galam. –
Teicis pazūd. Tikai svece galdā
Stiprāk raustīties sāk: abas durvis
Vaļā stāv uz priekšnamu un sētu.
Vēji iekšā sitas platiem spārniem,
Gainot ārā vieglo trūdu smaržu.

Bet virs ielas plīv tāpat kā agrāk
Dīvains spožums, taustīdamies mājup.