Aleksandrs Čaks
MŪŽĪBAS SKARTIE
VĒLAIS VIESIS /fragments/


[..] Jūt: nekas, nekas nav viņā zudis.
Zeme, zeme, viņa dzimtā zeme,
Sētas, koki, mājas, sliekšņi, oļi,
Cilvēki un putni, skaistais tālums,
Viss, kur dzimis, audzis tas un smējies
Un kam elpu savu pāri klājis, –
Viss tas atkal drūzmējas ap viņu;
Karstu plūsmu, sakarsētu steigu
Sirdī kāpj un paceļ viņu augšup
Pūkās, zvaigznēs, debesīs un laimē.