Livars – Un kā ar romantiku, vai krītošām zvaigznēm? Jo –

Debesīs ir mazas
Zvaigznītes, un
Debesīs ir mazas
Ābelītes. Un
Augusta naktīs var
Redzēt, kā no
Debesīm mirdzoši
Āboli krīt.

Livars – Romantiķis… ne gluži, bet mēdz sanākt romantiskas lietiņas un romantiski teksti…
Livars – Un zini, to var just…
Livars – Vispār, man jau patīk skaidrās naktīs vērot debesis, tajās var saskatīt tik daudz ko interesantu… un tas sanāk tik nejauši…
Livars – Livar, kas ir tur, tur aiz tās zvaigznītes, nedaudz pa labi no tevis?
Livars – Tur… tur es redzu – kāda smaidiņa kontūru...
Livars – Dzīve ir tik mirklis īss, tā aizsteidz, nereti aiz sevis atstājot tik mirdzošu putekļu pēdas…
Livars – Es varu teikt tikai vienu, lai gan mēs esam dažādu paaudžu vīrieši, mums sakrīt īpašības, rīcības un mūsu vārds – vārds, ar kuru lemts mums nodzīvot līdz mūža galam.
Es ļoti priecājos, ka mēs veltījām laiku šai sarunai, kurā es uzzināju daudz ko jaunu par tevi, gan pats par sevi. Paldies, Livar!
Livars – Paldies, Livar!

/Livars – Livars//Rīga – Ādaži/ 21.04.2010/