Livars – Un tas arī ir šīs pasaules balsts! Bet es zinu, ka ir vēl kāds tavas mīlestības lielums – hokejs!
Livars – Es to mīlu, esmu atdevis hokejam visu… Jau no mazotnes tēvs mani trenēja un atbalstīja, es par hokeju varētu stāstīt visus 10 gadus… Ar to sāku nodarboties pateicoties, tagad zināmajam trenerim, Gintam Biseniekam, jo bieži vien bērnībā man bija iespēja padzīvoties pa viņa laukiem… Un vienu dienu viņš deva manam tēvam padomu: "Tam sīcim ir tik daudz enerģijas, beidz niekot laiku dejās un dod man viņu uz hokeju!" (tad es biju sporta deju dejotājs)…
Livars – Un tagad tu esi – uzbrucējs?
Livars – Uzbrucējs kreisajā malā…
Livars – Savukārt tribīnēs kreisajā, kā arī labajā pusē – sēž baigie pīpmaņi... kā mums viņus atkvēpināt no tiem tabakas tīstokļiem, Livar?
Livars – Tas ir drausmīgs paradums. Neciešu to dūmu smaku, tā savelkas drēbēs un pat pēc vairākām mazgāšanas reizēm neizgaist...
Livars – Mani kaitina arī visi ielas pīpmaņi, ka nav kur likties, bet nu, lai viņi žāvējas savos izdedžos…
Livars – Dažreiz pat uz ielas var sazīmēt cilvēkus, kas ir smēķētāji… ar brūni nokareniem sejas vaibstiem…
Livars – Jāiet laukā, svaigā gaisā… jau agri uzsāku savu velosezonu un rollerīti ar’ izdevās pierunāt no garāžas arā…
Livars – Jā, es arī nesen izbraucu ar tieši tādu pašu rolleri, kāds man bija… Ideālas un neaizmirstamas sajūtas. Tagad, kad sākas siltais laiks, dažreiz pat paskumstu pēc viņa…
Livars – Vēl jau ir ritenītis... arī trakoti skaista lieta!
Un tu tak vari doties ikvakara pastaigā pa Ādažiem ar papagaili uz sportiskā pleca?
Livars – Ritenītis saplīsis un vēl nav bijis laika paremontēt…
Ar papagaili ārā neeju, nav vēl tā pieradināts, bet mēdzu ar savu melno dobermani iziet, paskriet kādu krosiņu.