Livars – Tu esi izvēlējies trompeti... Vai viņa atnāca pie tevis, vai tu uzmeklēji viņu?
Matīss – Trompete uzmeklēja mani. Kad aizgāju uz mūzikas skolu, lai iestātos un izvēlētos instrumentu, manai mammai patika saksofons, protams, visu siržu lauzēju instruments…
Man tajā brīdī nebija ne jausmas, kas ir saksofons vai trompete, taču Baldones mūzikas skolā tajā laikā trompešu bija maz, vispār trompete Latvijā ir praktiski „izmirusi” jau kā suga, tā kā man ieteica to, nu tad es arī pamēģināju ...
Livars – Iepūti... un?...
Matīss – Pamēģināju, tomēr salīdzināt nevarēju, jo nezināju, kā ir ar citiem instrumentiem, un tā es bez īpašām izvēles iespējām gāju uz savu pirmo stundu. Sākumā gan bija grūti, ja godīgi, visi mūzikas pamatskolas gadi, kad es vēl nesapratu, ka man ļoti simpatizēs mūzika, man gāja smagi… Neredzēju tam visam jēgu, un tā trompete neskanēja arī .... Tomēr, jo vairāk spēlēju… jo vairāk viņa sāka skanēt… tad ir baigi labā sajūta un gribas spēlēt vēl un vēl ...
Livars – Vai tu dzīvo Baldones visdziļākajos silos vai Baldones Kultūras namā, kurā nedzīvo neviena cita radībiņa, ka tu vari uz visu klapi taurēt?
Matīss – Vai ne... kultūras nams mums ir izmiris, vecs un diezgan katastrofālā stāvoklī, neatceros, kas tur pēdējo reizi vispār notika. Bet, ja atpakaļ pie tēmas, es dzīvoju netālu no centra...
Un tie nebūt nav Baldones dziļākie sili...
Livars – Tādā gadījumā tik un tā pie tavas mājas katru dienu stāv pūlis, kas pa atvērtu logu saujām met naudu, lai tik tu nepūstu, jo cik tad var...
Matīss – Ja man ir atvērts logs un kaimiņi ārā rosās pa dārzu, tad tamlīdzīgi varētu būt gan. Bet, tā kā es tikai pēdējo pusgadu esmu atsācis aktīvi spēlēt, tad ziemā logu neturēju vaļā..., bet labi varētu nopelnīt, droši vien :)
Livars – Iespējams, viņi skaita lūgšanas un cer, ka tam džekam drīz pāries...
Matīss – Tā domā arī mani vecāki, taču ceru, ka viņiem tas pāries, jo neticu, ka es tik drīz pametīšu trompeti, vienmēr tas ir bijis mans vaļasprieks numur viens!
Livars – Un kas ir numur divi? Kuru tagad apvainosi… vai savu draudzeni, draugus, velosipēdu, kaķi, kori, sēņošanu?…
Matīss – Savu draudzeni neuzskatu par vaļasprieku, tas jau ir dzīves veids ... Otrs vaļas prieks droši vien varētu būt koris, dažreiz es sevī cīnos, kas man labāk patīk – dziedāt vai spēlēt. Tomēr trompete man ir tuvāka... piemēram, skate ar orķestri, mēs gatavojamies, daudz spēlējam –
tajā brīdi es bez tā nevaru iztikt, man gribas spēlēt un spēlēt, tad dziedāšana aizmirstas, un otrādi ...
Livars – Kā tavi vecāki tagad uz to visu raugās?
Matīss – Kādreiz viņi vēlējās, lai man ir aizpildīts brīvais laiks pēc skolas. Viņi gan nedomāja, ka mani vēlāk tas tā aizraus… vēl nesen bija doma turpināt muzikālo izglītību, bet vēcāki bija pilnīgi pret to…
Livars – Kas ir tas, kas pievelk, – pietūkušas lūpas, nereti sāpoša galva, siekalu šļakatas, prasīgie mūzikas skolotāji, piesviedrētās mēģinājumu telpas… kas tas ir, Matīs?