Matīss – Protams, tāda ir realitāte, bet pāri visam gaisā virmo skaista māksla, ko tu spēj radīt, kas tev sagādā prieku, un tas tev šķiet interesantākais un skaistākais, kas vien var būt :)
Skola, vidusskola, akadēmija – tas ir grūtākais, tev neatlaidīgi jācīnās ar sevi un jāpilnveido sevi, tikai pēc tam sākas tas rožu dārzs, kad tu vari baudīt savus gara augļus!
Livars – Varbūt vecāki ir nobažījušies, ka tu ar savu apzeltīto taurīti zeltu tomēr nenopelnīsi…
Matīss – Tā tas arī ir…
Par to jau ari viņi runā, ka ar mākslu nevar nopelnīt, vismaz ne Latvijā, un, lai tu kaut ko nopelnītu, ir jābūt baigajam māksliniekam, ar lielu talantu… Tieši tas arī ir viens no faktoriem, par ko esmu daudz domājis, un tas man arī liek trompetes spēli atstāt kā hobiju ...
Livars – Ko par to visu saka tava draudzene, arī par skaņu un dziesmu pasaules tālāk nodošanas iespējām savos bērnos? Cik tu viņus gribētu?…
Matīss – Tam, manuprāt, mēs vēl esam par jaunu, bet, kad pienāks laiks, droši vien, ka divus… Pats esmu uzaudzis viens pats, zinu, kā tas ir, ka gribas brāli vai māsu...
Livars – Vai mūzikas skolā ar’ sūtīsi?
Matīss – Domāju, ka jā, lai arī viņus tas varbūt pat neinteresēs, tomēr tas attīsta tevi un paplašina tavu domātspēju…
Livars – Un līdzi dosi savu veco, vēl zeltā mirdzošu, bet jau apbružāto trompetīti...
Matīss – Protams, kāds no viņiem vai vienīgais – spēlēs trompeti!
Bet diezin vai es došu savu, jo domāju savu hobiju saglabāt mūža garumā. Viņam vajadzēs pašam savu instrumentu...
Livars – Re, cik labi! Citādi jau man prātā bija jautājums – ko ta’ pats vairs nepūtīsi?..
Matīss – Pūtīšu, Livar, pūtīšu… un kā vēl pūtīšu!

/Livars/