Livars – Vai nav tā, ka tevī ir īpaši augsta grūtību izturības pakāpe, ka tu vari tad, kad citi vairs nevar?…
Ina Migla – Varētu būt… mani jau bērnībā tā audzināja, ka ir jāvar…
Livars – Vai jums visiem, reiz augstajos kalnos kāpušajiem, ir arī kādas kopā sanākšanas?
Ina Migla – Protams, mēs reizi gadā visi Baltijas alpīnisti – veterāni, tiekamies kādā no kaimiņzemes pilsētām vai pie mums Latvijā. Skatāmies bildes, diapozitīvus un kavējamies augstajās atmiņās.
Es kā instruktore, daudzus gadus esmu vadījusi arī lietuviešu grupas, jo viņiem nebija instruktoru. Man tur daudzi cilvēki ir kā brāļi un māsas…
Tas ir neaizmirstami…
Livars – Kad tu tagad esi bijusi kalnos?
Ina Migla – Vispār kalnos es esmu kopš 1957. gada. Tur neesmu bijusi tikai divus gadus, tad, kad gaidīju savu dēliņu un, kad biju nopietni apslimusi, tā cenšos kalnos pabūt katru vasaru. Pagājušo ziemu biju Austrijā slēpot, tas man arī ļoti patīk. Un kalni jau pievelk ar savu varenību, skaistumu… un visvisādu puķīšu smaržu…
Kā Pamirā smaržo Ēdelveisi…
Un vējš…
To jau visu tā nemaz nevar izstāstīt…