Livars – Cik cilvēku jūs tā, komandā, augstkalnos kāpjat?
Ina Migla – Vidēji, kādi astoņi. Un ir jābūt šai savstarpējai paļāvībai un uzticēšanās… Viens sānsolis, neuzmanīga kustība…
Manās komandās, paldies Dievam, nelaimes gadījumu nav bijuši.
Bet savām acīm redzējusi gan esmu, kā cilvēks noraujas un aiziet bojā…
Kalnos daudzi ir gājuši bojā…
Livars – Ina, vai tev bail nekad nav bijis?
Ina Migla – Ir bijuši notikumi, kad tu nezini, kā tas beigsies…
Reiz, kad bijām Dvīņu kalnā, negaisa laikā… un pie mums ir daudz metāla, kas pievelk zibeni, tu esi uz kalna platformas, kas tevi svaida un tu redzi – kā kalnā akmeņi deg…