Livars – Ina, bet cik es tevi atceros, tur, kur tu esi bijusi, arī te, tā sacīt mūsu ikdienišķās dzīves līdzenumos – tev vienmēr apkārt aug un fantastiski smaržo kāds puķu dārziņš…
Visas palodzītes un katrs brīvs kaktiņš tev ir atvēlēts puķītēm!
Ina Migla – Jā, tas nu gan, man vienmēr ir puķes patikušas un vienmēr labi augušas, un visus priecējušas…
Jo es mīlu puķes, es ar viņām sasveicinos, parunājos, apčubinu un domāju par viņām…
Livars – Un viņas tak to jūt!
Ina Migla – Nu, protams! To jau jūt, kad kāds kādu mīl!
Livars – Un es domāju, ka arī Tu to jūti, ka mēs tevi mīlam, jo vienmēr, kad paceļam savu skatienu augšup /šoreiz ne uz kalnu virsotnēm/, bet mūsu darba un pienākuma virsotnēm, redzam kādā logā gaismu, kura tur allaž mirdz, līdz vēlai, vēlai vakara, nereti nakts stundai, kur tu atkal palīdzi kādam studentam uzkāpt savas dzīves un sapņu virsotnē...
Lai tev joprojām ir prieks būt par šo labo virsotņu instruktori.


/Livars/