Livars – Kāpēc?
Kristaps – Vēl neierasti. Esmu šajā lietā jauniņais, satraukums...
Livars – Vai tad, kad esi atvainojies, tu jūties labāk? Esi brīvāks?
Kristaps – Jā. Sajūta ir labāka.
Livars – Vari tā kā lidot…
Kristaps – Varbūt ne gluži lidot, bet ir nost šis lielais smagums. Es tagad tā precīzi nevaru noraksturot šīs izjūtas, jo sen nekā tāda ļoti smaga nav bijis, par ko es būtu lūdzis piedošanu.
Livars – Varbūt tev tikai tā liekas, ka neesi nevienu aizvainojis? Iespējams, kāds gaida tavu atvainošanos?
Kristaps – Jau labu laiku es ar vecākiem cenšos runāt ļoti atklāti, tāpēc domāju, starp mums, vismaz ģimenes lokā, šajā ziņā nevarētu būt nekādu domstarpību. Un vēl man patīk, ka vecāki mani neatlaidīgi māca būt patstāvīgam. Viņi cenšas neko nedarīt manā vietā. Un man tas patīk, pat ļoti. Bet vēl jau ir daudzas lietas, kuras es nespēju izdarīt. Reizēm ir grūti pieņemt pareizos lēmumus...