Livars – Varbūt tu baidies atkal kļūdīties?
Kristaps – Arī. Man ir tāda savāda sajūta... Man, piemēram, arī nepatīk runāt pa telefonu, rakstīt īsziņas.. Es nevaru, ja es neredzu otru cilvēku, viņa sejas izteiksmi. Man ir svarīgas viņa izjūtas, intonācija. No tā ir tik daudz kas atkarīgs, tas palīdz pilnīgāk uztvert sacīto.
Livars – Vai tev ir nācies piedzīvot, ka arī tev kāds par kaut ko atvainojas?
Kristaps – Jā, tā ir mana māsa. No viņas es arī mācos. Jau bērnībā viņa man ļoti bieži lūdza piedošanu, dažbrīd es pat nesapratu, par ko.
Livars – Vai viņa ir vecāka par tevi?
Kristaps – Jā, sešus gadus vecāka. Un tad es sāku par to domāt, mācījos saprast. Tagad es par to priecājos.
Livars – Vai tava māsa zina, ka tu par viņu priecājies?
Kristaps – Māsa mani redz, un viņa zina, ka es viņu mīlu.
Livars – Un ko saka lielais brālis?
Kristaps – Mēs agrāk bijām tālu viens no otra... Bet tagad es gribu būt tāds kā viņš. Man gan liekas, viņš to nemaz nezina...
Livars – Ko var zināt... Redz, kā mums te tagad iznāk, tu esi pateicīgs un priecīgs par savu māsu, tu gribi līdzināties savam brālim, tu no visas sirds mīli arī savus vecākus. Tad – kāda ir tava dzīve?
Kristaps – Laba. Ģimene jau ir vienīgā vieta, kur tu vari būt mājās, kur tu vari pa īstam uzticēties.
Livars – Tad tādu tu veidosi arī savu ģimeni.
Kristaps – Esmu jau izdomājis, kā es audzināšu savus bērnus. Es viņiem mācīšu visu.
Livars – Kas ir viss?
Kristaps – Es viņiem jau no pašiem pirmsākumiem mācīšu mūziku. Esmu laimīgs, ka man ir brālis un māsa. Es nesaprotu, kā ir tad, kad tu esi viens. Man liekas, tas ir tik skumji…Vienam ir tik grūti, tik savādi…
Livars – Tu savā ģimenē esi pastarītis?
Kristaps – Tas ir tik super! Brālis un māsa man māca visu dzīvi.
Tas man kā cilvēkam tik ļoti palīdz. Ir tik labi, ka man ir ģimene.
Livars – Bet...kā tas gadījās, ka tu tik agrā bērnībā tomēr nogāji no šīs taisnās trases... un gandrīz jau arī pazudi?...
Kristaps – Tas ir tāpēc, ka es tad nenovērtēju to, kas ir ģimene. Es vairāk gribēju sekot draugiem. Arī mans vieglais raksturs tajā laikā...
Livars – Kas ir tas, ko tu no tā visa esi mācījies? Ko tev gribētos pateikt saviem vienaudžiem? Kaut ko tādu, par ko viņi varētu sacīt, – tas der, tas ir baigi labi, forši?