Mūsu jaunās mājas – pie Laumas Zuševicas mātes un viņas dzīves biedra Indra – ir pa gabalu pamanāmas. Pie mājas lepni, mums par godu pacelts, plīvo Latvijas sarkanbalti sarkanais karogs! Tas ir tik aizkustinoši…ka... jā…acīs ir asaras, vismaz man. Līvijas kundze mums ierāda katram savu istabu, te ir mājīgi un mīļi. Mana istabiņa pilna ar dažādos vecumos bildētu mazu bērnu fotogrāfijām, redzu visus viņu mīļos. Pēc dušas sēžamies pie pamatīga pusdienu galda, izvēle liela, zaptes vien visdažādākās… Daudz neēdu, jo vakarā koncertprogramma, un tā notiks šeit – viesistabā.
Šīs māju tikšanās man patiešām patīk, tās vienmēr izvēršas par jaukām kamerizrādēm ar savu smeķi un intimitāti. Šo tikšanos gaidu ar lielu prieku un patīkamu satraukumu. Tā gribas, lai tas mums visiem paliktu atmiņā – un uz visu mūžu. Bet mana mīļā izstāde “Ceļš mani aizveda pie jūras…” uzinstalēta pie pagalma žoga saulrietā, un uz zaļās pavasara zālītes fona izskatās patiešām labi. Esmu atkal smuki saģērbies, pults ir uzstādīta, mūzika jau klusināti skan… Tad nāku es, zemi paklanos un redzu savas tautas brāļus un māsas raugāmies manī…

Tas ir skaists mirklis, bet arī zinu – vairāk kā stundu es viņus vadāšu pa manu un mūsu pasauli, stāstīšu par Latviju, Dzīvi un Dievu…runāšu par Mīlestību un piedošanu…

Debesīs ir mazas
Zvaigznītes un
Debesīs ir mazas
Ābelītes. Un
Augusta naktīs var
Redzēt, kā no
Debesīm mirdzoši
Āboli krīt.