Otto – Mana sapņu pilsēta būtu tā, kurā es varētu piedalīties sacensībās līdz sirmam vecumam. Vismaz tagad es tā domāju. Un man liekas, ka es gribētu, lai arī maniem bērniem tas patiktu. Protams, ir arī vēlme būt laimīgam, būt starp uzvarētājiem.
Es daudzas reizes savās dažādajās kartinga klasēs esmu bijis pamīšus otrajā un trešajā vietā Latvijā. Aizraujoša ir arī šī konkurentu cīņa un izaugsmes iespējas. Tie ir tādi mazi laimes mirkļi, lai gan nākas piedzīvot arī zaudējumus, avārijas un traumas...
Livars – Kā uz to visu ir raudzījušies tavi vecāki, draugi?
Otto – Mammai jau tas vienmēr ir licies bīstami un tikpat kā nepieņemami. Vecāmamma, kurai ir īpašas zināšanas dziedināšanas lietās, mani visādi ir atbalstījusi. Kad biju mazāks, tēvs mani veda uz nodarbībām un bija arī klāt sacensībās. Bet man vienmēr ir ļoti paticis pašam visu izdarīt un izlemt, patstāvīgi pieņemt lēmumus.
Arī trasē tu esi viens un tur tev draugu nav,
jo katrs grib būt pirmais, neviens negrib būt zaudētājs.
Livars – Un, kad pienāk gaidītie sešpadsmit, likums tev atļauj un liktenis ir labvēlīgs, – tu sastopies ar savu Formulu. Citi gabarīti, citi spēles noteikumi, cits ātrums, citi garīgie uzstādījumi.
Otto – Vēl spēcīgāka konkurence, garākas un sarežģītākas trases, smagāki treniņi un lielas izmaksas.
Livars – Man ir bijusi tā iespēja Indianapolē, lielajā ātruma trasē, kādu mirkli pasēdēt formulā. Tas izraisa plaša spektra izjūtas – no bailēm līdz kairinošai ekstāzei...
Otto – Jā, lai brauktu ar formulu, cilvēkam ir jābūt labi sagatavotam un trenētam, jābūt brīvam no visām fobijām. Formulā tu brauc praktiski guļus stāvoklī, atrodies tev īpaši veidotā, visai specifiskā sēdeklī, no galvas līdz kājām ietērpts īpašā, nedegošā kombinezonā un ļoti drošā ķiverē, protams, ar cimdiem rokās. Tu esi gandrīz kā iemūrēts…
Kaut kur tālumā ir trīs ļoti šauri pedālīši. Lai iesēstos, ir jānoņem stūre, kuru pēc tam atkal uzliek. Un tad jau tik uz priekšu…
Jā, vēl ir kloķītis ātrumu pārslēgšanai un katrā pusē pa spogulītim.
Livars – Un kas notiek pēc tam… Formulas dzinējā, uz trases un pilota smadzenēs? Mums jau ir tāda banāla asociācija – pedāli grīdā... un nākamais solis – tu jau stāvi uz pjedestāla, pāri gāžas šampanieša Niagara un kārtējais, jau neskaitāmais kauss tavā kolekcijā. Kāpēc neskaitāmais? Zinu, ka tev to ir vairāk nekā piecdesmit! Jā, vēl tev ir avāriju šķembu kolekcija... un vienmēr dzīstošas atmiņas par traumām…
Draugi smejas, ka tevi vienmēr pārsvarā redz ģipsī…
Citā laikā tevi nevarot satikt, tad tu esi trasē...
Turpat divdesmit reizes lauztas ribas, rokas, kāja...
Kurš to var izturēt? Tu, vecāki, māsa, draugi...
Skatos tev acīs un domāju – es ne...