Pie Zadornova

Vēl bija padomju laiki,  ( 1981. g.) kad mēs ar savu teātra studiju „Dialogs” devāmies uz  savienības vislielāko centru - Maskavu. Laiks bija rudens pusē, visi jau bija lieli un pieauguši, dažiem novembrī bija jādodas pāris gadus armijā apliecināties. Visi bija pieauguši, izņemot vienu – piektās klases skolnieku. Braukt gribējās visiem, arī visjaunākajam. Viņa mamma man bija labi pazīstama, kādas skolas Skolotāja ar lielo burtu, īsts sirds Cilvēks. Viņa savu mazo zēnu uzticēja ar piekodinājumu, esat stingrs, lūdzu, nelaidiet viņu  nekur vienu pašu. Ar sirds trīsām teicu – jā! Kad jau kādas dienas bijām pavadījuši Maskavā, izstaigātas izstādes, metro stacijas apskatītas, bodes izķemmētas, pienāca pēcpusdiena apmeklēt slaveno Mihaila Zadornova studiju Maskavas Aviācijas institūtā. Lielie puikas un meitenes bija paklīduši, kur nu kurais… ar norunu, ka noteiktajā laikā visi patstāvīgi ieradīsies Zadornova studijā. Tikai mēs divi, ar mazo puiku gājām savu ceļu, gandrīz mazo zēnu pie rokas turēdams …Maskava liela, atbildība liela, mākslinieks vēl mazs … Pēkšņi – mans mazais skolotājas dēls pamāja ar roku … un … aizskrēja … Mēģināju noķert, sasaukt, panākt, viss velti … Lūk, jaunība, lielpilsētas un patstāvības vilinājums … Jutos drausmīgi un bezpalīdzīgi … nezināju ko darīt … Gaidīju vakaru, satikšanos ar pārējiem studijas dalībniekiem un Zadornovu. Kad novakarē ierados norunātajā vietā un laikā MAI telpās, tur mani jau gaidīja mazais, pazudušais Jānītis. Lielais Jānis Vaišļa. Lūk, tāds mirklis … iz pasaules apceļotāja Dzīves!  /LivArs/
Ps. Attēla kreisajā malā M. Zadornovs, labajā pusē esmu es.




Nav komentāru: