Pie Zadornova
Vēl bija padomju laiki, ( 1981. g.) kad mēs ar savu teātra studiju „Dialogs”
devāmies uz savienības vislielāko centru
- Maskavu. Laiks bija rudens pusē, visi jau bija lieli un pieauguši, dažiem
novembrī bija jādodas pāris gadus armijā apliecināties. Visi bija pieauguši,
izņemot vienu – piektās klases skolnieku. Braukt gribējās visiem, arī
visjaunākajam. Viņa mamma man bija labi pazīstama, kādas skolas Skolotāja ar
lielo burtu, īsts sirds Cilvēks. Viņa savu mazo zēnu uzticēja ar piekodinājumu,
esat stingrs, lūdzu, nelaidiet viņu
nekur vienu pašu. Ar sirds trīsām teicu – jā! Kad jau kādas dienas bijām
pavadījuši Maskavā, izstaigātas izstādes, metro stacijas apskatītas, bodes
izķemmētas, pienāca pēcpusdiena apmeklēt slaveno Mihaila Zadornova studiju Maskavas
Aviācijas institūtā. Lielie puikas un meitenes bija paklīduši, kur nu kurais…
ar norunu, ka noteiktajā laikā visi patstāvīgi ieradīsies Zadornova studijā.
Tikai mēs divi, ar mazo puiku gājām savu ceļu, gandrīz mazo zēnu pie rokas
turēdams …Maskava liela, atbildība liela, mākslinieks vēl mazs … Pēkšņi – mans
mazais skolotājas dēls pamāja ar roku … un … aizskrēja … Mēģināju noķert,
sasaukt, panākt, viss velti … Lūk, jaunība, lielpilsētas un patstāvības
vilinājums … Jutos drausmīgi un bezpalīdzīgi … nezināju ko darīt … Gaidīju
vakaru, satikšanos ar pārējiem studijas dalībniekiem un Zadornovu. Kad novakarē
ierados norunātajā vietā un laikā MAI telpās, tur mani jau gaidīja mazais,
pazudušais Jānītis. Lielais Jānis Vaišļa. Lūk, tāds mirklis … iz pasaules apceļotāja
Dzīves! /LivArs/
Ps. Attēla kreisajā malā M. Zadornovs, labajā pusē esmu es.
Ps. Attēla kreisajā malā M. Zadornovs, labajā pusē esmu es.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru