Ceļš mani aizveda pie

Jūras…

No krasta varēja redzēt kuģus, kuri kā

putni šķērsoja

Apvārsni un lēnām pacēlās

Debesīs.

Kurp jūs dodaties, mani

brāļi un māsas?

Vai mēs vēl kādreiz satiksimies?...

Vai mūs vienos tikai atmiņas par divām

paralēlēm, kuras sākas un saplūst vienā

bezgalības punktā –

Apvāršņa un krasta līnijā...

...un tām pa vidu

Saule...                                     /LivArs/