Ceļš mani aizveda pie

Jūras…

Es jau kādu laiku biju sēdējis kāpu aizvējā, kad mazs, raibs

Taurenītis nolaidās uz manas kājas lielā pirksta. Tā nu

Viņš tur tupēja, šūpodamies jūras vējā, un nez ko pie sevis

Domāja. Es sēdēju un baidījos pakustināt kāju, palaikam raudzījos uz

Viņu. Un, kamēr tas tur saulītē gozējās, sāku rakstīt par viņu.

   Un tad man ienāca prātā, ka arī mūs tāpat kāds novēro, un varbūt par mums pat kaut ko pieraksta. Un tāpat ilgojas – lai mēs ilgāk paliekam

Viņa tuvumā, kā es vēlējos, lai

Taurenītis būtu pie manis, zinot, ka es nekad tam pāri nenodarīšu.

   Es gribēju tam pieskarties, es gribēju to noglāstīt, bet neuzdrošinājos

Iejaukties viņa jaukajā pārdomu brīdī.

Tā nu mēs abi tur saulītē sēdējām!    /LivArs/