Ērihs Marija Remarks: 
Es zinu: dzīvības iznīcināšana kādā radījumā 
vienmēr ir it kā slepkavība. 
Kopš esmu bijis karā, 
man negribas vairs pat mušu nosist. 
Tomēr šovakar man gluži labi garšoja teļa gaļa, 
bet teļš tika nokauts, lai mums būtu ko ēst.
Tādi ir šie vecie paradoksi un novēlotie secinājumi.
Dzīvība ir brī­nums – arī teļa un mušas dzīvība.
It īpaši jau mušas – šīs akrobātes,
kuras acs veidota no tūkstošiem fasešu.
Tā vienmēr ir brīnums.
Taču tai vienmēr pienāk beigas.
Kāpēc mēs miera laikā nobeidzam slimu suni,
bet vaidošu cilvēku ne?
Turklāt nevienam nevajadzīgos karos
noslepkavojam miljonus?