Rīgas Valsts tehnikumam - 95

M  ā  c  ī  t  i  e  s    M  ī  l  e  s  t  ī  b  u…

/Kāda saruna - 2002. gadā/

Anda Cīrule -

Viņš ir mākslinieks, dzejnieks, pasniedzējs - vienā personā

Livars Jankovskis.

Cilvēks, ar neizsīkstošu un mūžīgu vēlmi radīt.

Jau šodien viņš aiz sevis ir atstājis paliekošas vērtības, proti, 
ir radītas vairākas miniatūras un dzejoļu krājumi, izveidota fotoizstāde

“Latvijas dievnami krāsu fotogrāfijās.” Šo sarakstu var turpināt ilgi,

jo māksliniekam ir daudz ko teikt un stāstīt. Mūsu saruna notiek

Rīgas Valsts tehnikuma telpās un nevar nepamanīt kā 

mazajā kabinetā ik pa brīdim iespīd kāds saules stars, 

tādējādi apliecinot mākslinieka patiesi dzīvo mīlestību pret dabu un dzīvi.

Anda Cīrule -

Kāda ir Jūsu ikdiena?

Livars - Es ceļos ļoti agri un gulēt eju vēlu. 
Katra diena ir ļoti skaista, 
tā iesākas ar pateicību Dievam, 
ka atkal esmu pamodies, ka redzu šo pasauli, 
ka varu tajā rosīties. Ikdienā man sagādā prieku 
būt mājās un iet uz mājām, būt darbavietā un strādāt. 
Tā ir vislielākā bauda.

Anda Cīrule -

Kad Jūs veltāt sevi rakstīšanai?

  

Livars - Dzīves iespaidi rodas ik brīdi,

tā tie krājas līdz kādu dienu domas ir pilnas.

Ir radies nemiers un pēkšņi 
viss vienā rāvienā tiek pierakstīts.

Praktiski, nekas arī netiek vēlāk mainīts.

Anda Cīrule -

Kā Jūs sākāt rakstīt un gleznot?

Livars - Cik nu to var saukt par gleznošanu un rakstīšanu.

Man vienmēr ir gribējies piefiksēt tās vērtības, kuras,

ja es nepierakstītu un nenostiprinātu uz zemes, pazustu.

Tās ir lietas, kuras atzīstu par skaistām un labām.

“VISA PASAULE BALTA AUDEKLA KAUDZE - 
UN KATRAM ROKĀS PA OTAI”

Anda Cīrule -

Pastāstiet, kā radās ideja veidot Latvijas dievnamu fotoizstādi?

  

Livars - Iesākumā šo ideju neatbalstīja neviens, 
ar kuriem runāju un kurus uzskatīju par saviem draugiem. 
Visapkārt bija negatīva attieksme: 
”Kam tev to vajag un kas to skatīsies, 
kur tu ņemsi naudu un kā tas viss būs!” 
Izstādes atklāšana notika Sv. Pētera baznīcā, 
kur piedalījās prezidents 
(toreiz vēl prezidents Guntis Ulmanis - aut.) 
un visi četri arhibīskapi.

Bija cilvēki, kuri  ieradās tikai tā iemesla dēļ, 
ka atklāšanā piedalījās prezidents. Tas ļāva viņiem domāt, 
ka šī izstāde patiešām ir kaut kas ievērības cienīgs. 
Bet būtībā, atbalstītāju bija maz. Iespējams, 
šo fotoizstādi uzņēma kā manu kārtējo kaprīzi vai vēlēšanos. 
Es zinu, ka šajā gadījumā šis lielais darbs bija 
kaut kur sen zvaigznēs ierakstīts un man to vajadzēja izdarīt. 
Patiesībā, pirms manis daudzi cilvēki ir gājuši, fotografējuši, 
kārtojuši albumos. Bet pacelt to kā izstādi, 
kur visiem tiek dota iespēja apskatīt, nevienam nebija izdevies.

   Šī ir ceļojoša izstāde, nu jau ir bijušas 150 ekspozīcijas ar pāri 
par 1 miljonu skatītājiem. Izstāde ir pabijusi Dānijā, Amerikā.

Tas ir grandiozs darbs.

Anda Cīrule -

Kādas ir atsauksmes?

Livars - Jēkabpilī bija pat cilvēki, kuri āva nost kurpes un 

gāja pa izstādi basām kājām. Tās ir visfantastiskākās atsauksmes, 

izjūtas, ko vien var saņemt.

Anda Cīrule -

Jūs darbojaties kristīgajā labdarības fondā “DIALOGS”, 

kāds ir šī fonda uzdevums?

Livars - Man šis nosaukums it neko 
neizsaka un nenozīmē, 
man tas nav vajadzīgs. 

Bet kas vispār ir “dialogs”? Tas ir dialogs, 
kurš ir aizsācies ar apkārtējo pasauli, 
ar cilvēkiem, ar sirdsapziņu, ar Dievu, 
pirms 29  gadiem šajā ēkā(Rīgas Valsts tehnikumā). 
Tā bija jaunu cilvēku jaunrades kopa, 
kura gāja pie citiem cilvēkiem ar tiem dotumiem, 
kuri viņiem ir doti. Te ir zīmēts, gleznots, dziedāts un dejots. 
Mēs gājām pie cilvēkiem, 
kuriem bija kādas problēmas un vajadzības. 
Tie bija pansionāti, bērnu nami, slimnīcas, internātskolas.

Anda Cīrule -

Jūs esat pasniedzējs, 
kā veidojas Jūsu attiecības ar studentiem?

Livars - Pirmajos gados es šeit pasniedzu 
kristīgo ētiku un estētiku. 
Es esmu pietiekoši atraktīvs un varu brīvi, 
nepiespiesti runāt un stāstīt par Dievu, 
dzeju un citām lietām. 

Es uzskatu, ka man ir labs kontakts ar audzēkņiem.

Anda Cīrule -

Kāds no Jūsu studentiem man teica, 

ka Jūsu stundās nekad nav garlaicīgi. 
Kā Jūs to panākat?

Livars - Jā, tas ir kā savs šovs. Man nav problēmu. 
Atceros, agrāk mums notika nodarbības Vēstures muzejā. 
Es pats sev par lielu izbrīnu, kādā apaļā velvju zālē, 
nevis kādu ārēju efektu dēļ, 
bet gan kontekstā ar runāto un darīto, 
nostājos auditorijas priekšā uz galvas. 
Viss sāka birt ārā no kabatām un pieļauju, 
ka kādam tas varēja izraisīt emocijas.

“CILVĒKI IET UN RĀPUS LIEN, KAUT KO ATSIEN UN MEZGLOS SIEN...”

Anda Cīrule -

Kas ir tās lietas, 
uz ko jūs īpaši vēršat studentu uzmanību?

Livars - Svarīgi ir cilvēkam radīt vīziju, priekšstatu, 
ka tas ko viņš dara, ko viņš runā, 
kā dzīvo ir redzams Dievam. 
Dievs redz mūs 25 vai 26 stundas diennaktī. 
Un Dievs jau skatās nevis tiesājoši, 
nevis briesmīgi un vajājoši, 
bet gan kā dēlu un meitu mīlošs tēvs, 
jo nav jau tādas lietas pasaulē, ko mēs darām, 
kas ir apslēptas. Ir muļķīgi, ja cilvēks domā, 
ka to tur nozagšu, 
to tur samuldēšu un neviens pat nepamanīs.

   Lai cik tas arī dramatiski neskanētu, es vēlos cilvēkam iemācīt,
ka viņš ar savu stāju, apģērbu un attieksmi ir reklāma. 
Viņam pašam ir jāveido priekšstats par sevi. 
Diemžēl, šodien cilvēks savā veidā ir kā prece - 
vai viņu izvēlēsies, vai viņu pieņems. 
Kāpēc tieši viņu iesaistīt vienā vai otrā pasākumā. 
Ir jābūt motivācijai. Kāpēc, piemēram, 
Jums (norāda uz aut.) ir dota šī iespēja te sēdēt un runāt?

Dzejoļu krājumā “Viss ir tik tuvu” ir četrrinde 
“Lūdzu dzīvo tā, ka arī man uz šīs pasaules gribētos dzīvot.”

Kā šis princips, ja tā var teikt, izpaužas Jūsu dzīvē?

    (Ilgi smejas).

Livars - Jā, šis pants ir diezgan populārs. 
Es nevarētu teikt, ka man tas īpaši patīk. 
Mēs jau katrs gribam, 
lai mūsu savstarpējās attiecības būtu tādas, 
ka varam katrs normāli, radoši sevi šai pasaulē izteikt. 
Lai mēs varmācīgi neejam viens pret otru, 
neuzspiežam kādu savu subjektīvo izpratni, 
ilūziju vai skatījumu. 
Mums jābūt radoši meklējošiem, brīviem, 
cik nu mēs vispār brīvi varam būt. 
Jā, šajā ziņā mākslinieks ir viens no brīvākajiem.

Anda Cīrule -

Vai  iedalāt cilvēkus?

Livars - Redziet, var jau momentā iedalīt cilvēkus. 
Ir cilvēki, kas vārdu brīnišķīgs lieto katra teikuma galā. 
Un tad var zināt, ka tas ir kristietis, viss viņam ir brīnišķīgi.

   Es nesen kādai jaunai personībai teicu: ”Man absolūti neinteresē, 
ko kāds par tevi saka vai ir teicis.” 
Mani ļoti maz iespaido tas, kā kāds mani kaut kur grib klasificēt, 

novērtēt un kādā aizgaldā aizlikt. 
Es domāju, mēs katrs esam īpašs gadījums, 
nolikts īpašā kastītē, īpašā Dainu skapī un īpašā plauktā. 
Mūs nevar iedalīt un man tas patīk, jo es esmu īpašs.

Anda Cīrule -

Vai Jūsu dzīvē ir kāds atskaites punkts?

Livars - Cik nu es spēju, 
vienmēr  ir kādas lietas un vietas līdz kurām 
es eju un tālāk vairs ne. 
Un man ir ļoti būtiski, lai tas ko daru saskanētu ar 
Grāmatā ( Bībelē -aut.) rakstīto. 
Ja es jūtu, ka aizeju par tālu, 
tad apskatos vai neesmu tomēr pārkāpis kādus savus principus. 
Bet ticība dod brīvību. 
Muļķis saka – ierobežo – , jo nezin, ko tā nozīmē.

Anda Cīrule -

Tātad ticība ir brīvība?

  

Livars - Ticība dod brīvību, arī atbildību. 
Atbildība un pienākums ir brīvība. Putns debesīs ir brīvs, 
bet putnam arī ir mājas, viņu kāds gaida. 
Putnam ir kāds pienākums arī pret mani, 
kādu dziesmu nodziedāt vai nolidot man pāri galvai, 
ka es redzu: ”O, cik viņš skaisti izskatās!”

Anda Cīrule -

Vai ticat brīnumiem?

  

Livars - Ticu, lai gan es vienmēr saku: ”Brīnumu nav, 
ir likumsakarības.” 
Mums patīk daudzas lietas saukt par brīnumiem, 
mēs tiecamies pēc tiem. 
Daba ir brīnums, pasaule, zvaigznes, 
cilvēks ir brīnums.

Anda Cīrule -

Kas ir tie jautājumi, uz kuriem nespējat atbildēt?

  

Livars - Es nespēju atbildēt uz jautājumu, 
kas ir Dievs, kas ir mīlestība, kas ir cilvēks? 
Es zinu, tam puisim ir vārds, uzvārds, 
bet es nevaru pateikt, kas viņš tāds ir. 
Varbūt, es varu iedomāties, kas ir tēja, 
bet es nespēju atbildēt uz jautājumu, kas ir ūdens. 
Mani neapmierina formula H2O.

Tur jau ir tas dzīves sāls, jo tu ilgāk dzīvo, 
jo vairāk ir šo neatbildēto jautājumu.

Anda Cīrule -

No kā Jums ir bail?

   

Livars - Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas varētu teikt, 
ka man nav bail. Esmu sastapies ar to, 
kas ir ciešanas un ko nozīmē zaudēt tuvus, mīļus cilvēkus. 
Man ir bail, ka mani varētu piemeklēt lielas ciešanas. 
Vislielākās bailes ir palikt vienam bez Dieva un
svīst asinssviedrus, kurus svīda arī Kristus pie krusta.

“...TU ATNĀCI PIE MANIS SĀPĒS, LAI VARU MĪLESTĪBU IEPAZĪT”

Anda Cīrule -

Jūsu dzejoļos bieži ir pieminēta māte - māte kā saule,

kā baznīca. 
Ko jums nozīmē māte?

  

Livars - Es augu un veidojos ģimenē, kur tēva nebija.

Un pirmā izpratne par mīlestību, 
pasauli, ciešanām nāk no mātes. 
Manai mātei bija jāuzņemas divtik lielas rūpes, 
gan būt par tēvu, man neesošu, gan par sevi. 
Māte bija ļoti īsu brīdi kopā ar mani, 
man bija nepilni 19 gadi, kad viņu aizsauca Mūžībā.

   Es domāju, ka patiesībā visa šī dzīve ir viens uzdevums - 
mācīties mīlestību. Mīlestības skola ir šī dzīve. 
Piedošanas spēja un spēja sadzīvot ar visu dzīvo, 
un nepārkāpt tās robežas. 
Un tad jau tā puķe jūt, ka par viņu priecājas!

Anda Cīrule -

Kas Jūsos ir palicis kopš bērnības?

  

Livars - Joprojām priecājos par dāvaniņām. 
Man ir prieks par katru lietiņu, es varu ilgi par tām priecāties. 
Bet man ir ņemts prieks par uzrakstītu pantu vai par izdotu grāmatu. 
Es agrā jaunībā pārslimoju smagu slimību, 
ko sauc par Zvaigžņu slimību - iedomību, 
augstprātību un lepnību. 
Tagad , paldies Dievam, 
esmu no tā pasargāts un nestaigāju, 
lielīdamies ar paveikto.

   Es domāju, ka priekš daudziem es izskatos naivi 
stulbs un naivi bērnišķīgs. 
Bet tas man palīdz dzīvot, lai arī kādreiz rada sāpes.

Anda Cīrule -

Jūs mīlat savu valsti?

 

Livars - Par šo mīlestību esmu arī cietis un maksājis. 
Šī ir svēta zeme, jo Dievs mani te ir licis. 
Tieši šajā vietā un šajā laikā, kas tad, 
ja ne es un kad tad, ja ne tagad!

   Man ļoti nepatīk, ka šī zeme tiek vulgarizēta, 
izbradāta, postīta un iztirgota. 
Mēs neesam pratuši cilvēkiem, 
kas šeit dzīvo iemācīt mīlestību uz šo zemi un tautu. 
Laikam, tomēr ir jāmāca cilvēkiem priecāties 
par putnu debesīs un par puķi pļavā.

“ZEM SAULES MUMS KATRAM IR KĀDA ĪPAŠA VIETA, 
KURU SAUCAM PAR SAVU DZIMTENI…”

Anda Cīrule -

Kādas ir Jūsu attiecības ar politiku?

  

Livars - Daudzi man tuvi un mīļi cilvēki ir politikā. 
Es redzu, kā politika šos cilvēkus maina. 
Man ļoti būtu gribējies, 
lai šie cilvēki manītu šo jēdzienu un mainītu šo valsti. 
Bet diemžēl pati politika un politiskā iekārta 
aizved viņus no kapitālajām vērtībām, 
viņiem nākas iet uz kompromisiem un iet uz 
kompromisu ar blēdību un netīrību.

Anda Cīrule -

Ko Jūs gribat vēl paveikt?

  

Livars – Mani satrauc, ka reiz pienāks diena, 
kad būšu apmulsis, jo izrādīsies, 
ka man nav kur iet un nav ko darīt. 
Es gribu daudz tikties ar cilvēkiem, runāt ar viņiem. 
Gribu vienmēr būt radošs un vajadzīgs.

  

Reiz kāda maza meitenīte man uzdeva jautājumu:
”Par ko jūs gribat dzīvē kļūt?” 
Tas mani, ļoti sajūsmināja un es atbildēju: 
”Katru dienu es gribu būt dzejnieks, 
lai katru dienu ar dziesmām pateiktos Tev.”    

/Anda Cīrule/