Par dzejnieku gribēju kļūt,
bet nebija ne zīmulīša ne
papīrīša.
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
bet man teica, ka dzejniekiem
neizsniedzot nekādas
apliecības.
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
un tad es atcerējos kāda sacīto –
pasaulē katru stundu izcērt
tūkstošiem koku, celuloze iet
mazumā…
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
tāpēc manās mājās ir tik
daudz un tik lielas
vāzes…
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
bet izrādījās, ka tajā zemē, kurā
es dzīvoju – viens
dzejnieks jau ir.
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
bet bērni ar maz un
mazmazbērniem
neatļāva.
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
bet dzīvoju zemē, kur tauriņi
lido tikai vienu mēnesi un
debesis naktīs ir
apmākušās.
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
bet mani atturēja bailes no
galvu reibinošās popularitātes un
slavas.
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
tad māte teica: es gribu mazbērnus.
Pagādāju mātei mazbērnus.
Tēvs gribēja jaunu auto.
Vecāmāte vairs negribēja
dzīvot uz laukiem.
Vecaistēvs dzeju vispār
nevarēja ciest.
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
un visas manas vairāku tūkstošu
grāmatu tirāžas izpirka vienā dienā,
vienā mirklī – mans tēvs un mana
māte.
#
Par dzejnieku gribēju kļūt,
tad apprecējos un pēc laika izšķīros.
Apprecējos vēlreiz, vēlreiz izšķīros.
Atkal apprecējos, atkal izšķīros,
vēlreiz apprecējos, vēlreiz izšķīros.
Tad apprecējos pēdējo reizi, tagad
šķiros.
Man tiešām nav par ko
rakstīt.
Istaba bija pielijusi baltas
Saules gaismas!
Pie manas gultas stāvēja
tēvs un māte,
viņi noliecās pār mani, noskūpstīja
un klusi teica – audz liels, dēls.
Es pacēlos spārnos un lidoju –
augstu, augstu!
Es lidoju uz savām
mājām!
Un es vēlējos nekad to
neaizmirst!
#
2 komentāri:
Dzejniekadzīvesdziesma
Piekamdrammatiska
Ierakstīt komentāru