Livars Jankovskis "Ar uzrakstītu vārdu"

           

# # #

Krīzes laika mazā, savdabīgā izdevuma tirāža jau beigusies.
Tas notika pirms vairākiem gadiem, 
kad Atis Upenieks sastādīja vienu no manām 
grāmatiņām: 
Livars Jankovskis "Ar uzrakstītu vārdu". 
No 150 dzejoļiem Atis izvēlējās 25, 
Nekas netika ne pielikts, ne atņemts, 
ne mainīta secība. Piebildīšu, 
ka Atis bija un ir nopietni veiksmīgs florbola vārtsargs. 
Tad Atim bija tikai 17 gadu. 
Tagad jau pēdējā kursa augstskolas students un 
gatavojas arī kāzām! 
Lai Tev viss labais labi izdodas!

Ar uzrakstītu

Vārdu ir tāpat kā ar

Māla podu – tas vēl jāapdedzina.

Tikai tad, kad tas skan – cilvēku sirdīs,

Vārds kļūst ietilpīgs, tas glabā sevī kādus no

Cilvēka mūža

Graudiem.                      

*

Kur lai es savu

Nemieru lieku?

Un pavasarī, un vasarā lieku? –

Tik ziemas baltumā... man liekas – es

Debesīs tieku...   

*

Brīvība ir tikai –

Sapnis...

Mīlestība ir tikai –

Mirklis... starp

Īstenību un sapni!

*

Pa ceļu man pretī nāca kāds

Zēns...

Ja tas būtu es...

Pa ceļu man pretī nāca kāds vīrietis...

Ja tas būtu...

Tad vīrietis apstājās un apskāva

Zēnu...

Zēns raudzījās vīrietim acīs un caur asarām vaicāja – vai

Tu esi mans tētis?

Nē – atbildēja vīrietis...

Es esmu tavs

Sargeņģelis...  

*

Nekas jau nav... tikai bērzs –

tāds balts – vēl

ticēdams raugās

Debesīs...

Un tieši virs bērza

debesīs lidinās putni...

Viņus ticība ir pacēlusi

Augstāk...  

*

Lai

Tevī atnāk un piedzimst kaut kas

Labs...

Lai atnāk

Ziemassvētku prieks...

Lai atnāk ticība...

Lai sirdī ienāk miers...

Lai gribas visiem piedot...

Un tā kā

Kristus – sevi

Mīlestībai ziedot!        

*

Aka nav tumsā...

Akā var

Debesis redzēt... un

Debesīs var

Aku redzēt...

Akā var

Debesis pasmelt...        

*

Tas ir

Laiks, kad ar taviem matiem spēlējas

Vējš...

Virs galvas augstu

Debesīs lido

Putni...       

Tas ir

Laiks, kad līdz

Apvārsnim ir pāris soļu... un arī

Tu pēc mirkļa vari kā

Putns

Debesīs būt

Brīvs...

Tu sper šos soļus un jūti...

Apvārsnis attālinās... un

Putnus arī vairs nevar saskatīt...

Tas ir

Laiks, kad tik ļoti gribas

Laimīgam būt...      

*

Gar

Jūras krastu gāja kāds

Zēns ar suni...

Tad puisis apstājās, paņēma savu

Suņuku uz rokām un kaut ko tam rādīja

Jūrā...

Arī es skatījos uz to pusi...

Jūrā nebija neviena kuģa vai laivas tuvumā...

Un tad es pamanīju... tur – tālu

Debesīs – varēja saskatīt pirmo, vienu vienīgo

Zvaigznīti uzaustam...      

*

Nemeklē sevi

Spogulī.

Tu esi tāds – kādu

Dievs tevi redz.

Dievs ir

Mīlestība, un tu esi

Mīlestības bērns.   

*

Ozols auga pašā kalna

Galā…

Es uzkāpu ozola

Galotnē un ar skatienu tālumā meklēju vēl kādu

Ozolu. Arī

Upes un ezera tālumā nebija. Un es vaicāju

Ozolam: – Kā tu to spēj?

Un viņš man atbildēja: –

Es mīlu šo vietu.         

*

Tik daudzi grib lidot...

Tik daudzi meklē sev

Spārnus.

Kas ir tavi

Spārni?           

*

Dievs vēlēja man par

Biti būt.

Es vēlējos  

Cilvēks būt. Tad

Dievs cēla mani par

Cilvēku un piekodināja

Čaklam kā bitei būt!         

*

Pēc

Baltas ziemas

Baltiem ziediem

Pavasaris nāk...

Kāds

Pirmo reizi

Basām kājām

Baltā ābeļdārzā nāk...

No baltām

Debesīm

Kāds te, uz

Zemes, savu pirmo pavasari

Dzīvot nāk.      

*

Basām kājām

Meitenes pēc

Puķēm iet, un

Basām kājām

Bites ziedputekšņos iet.

Basām kājām

Omīte uz

Dārzu iet, un

Basām kājām

Peļu junkurs

pelēs iet.

Basām kājām

Vasarā mums katram

Gribas iet.

Arī

Saule kādu mirkli ir tik

Karsta, ka tikai

Dievs to var paņemt rokās un turēt par

Gaismu, kamēr mēs te, uz

Zemes,

Maizi cepam.

Arī

Maize kādu mirkli ir tik

Karsta, ka to nevar paņemt

Rokās.

Un es zinu –

Maizē ir kaut kas no

Saules.    

*

Es sēdēju upes krastā un ilgojos pēc tās

Spāres, kas lidinājās virs upes.

Spāre nolaidās uz pelēkā akmens

Upes krastā, un man likās, 
tā tāpat kā es sildījās saulītē.

Kāpēc spāre nelido pie manis?

Vai tad viņa nejūt, 
ka es visu laiku to vēroju un domāju par viņu?

Tad spāre sakļāva savus saulē 
mirdzošos spārnus un aizlidoja.

Es notraucu no sevis kādu kukainīti, 
bet – man par lielu izbrīnu – arī tas pacēlās spārnos un aizlidoja. 
Tikai tad, kad tas uzsāka savu lidojumu, es attapos, 
ka arī tā bija maza, iezilgana, ne visai skaista spārīte…   

*

Ko

Mēs darītu, ja visas pasaules

Putni reiz paceltos spārnos un

Aizlidotu…arī mazie, raibie

Taurentiņi…

Kādu brīdi tie aizsegtu lielo

Sauli… un

Cilvēki īgnumā ieslēgtu elektriskās spuldzes.

Un es domāju…

Tas arī

Viss…  

*

Debesīs ir mazas

Zvaigznītes, un

Debesīs ir mazas

Ābelītes. Un

Augusta naktīs var

Redzēt, kā no

Debesīm mirdzoši

Āboli krīt.      

*

Kāds cilvēks man vaicāja: – Vai ir Dievs?

Es viņam atbildēju: – Ir!

Kāds cilvēks man vaicāja: – Vai es pazīstu Dievu?

Es viņam atbildēju: – Es pazīstu Viņa Dēlu!

Kāds cilvēks man vaicāja: – Vai ir Mūžīgā dzīve?

Es viņam atbildēju: – Debesis ir bezgalīgas!

Kāds cilvēks man vaicāja: – Kas ir Debesis?

Es vaicāju viņam: – Kas ir cilvēks?

Kāds cilvēks man vaicāja: – Kas ir cilvēks?

Es vaicāju viņam: – Kas ir puķe?

Kāds cilvēks man vaicāja: – Kas ir putns?

Es vaicāju viņam: – Kas ir ozola zīle?

Kāds cilvēks man vaicāja: – Kas ir smiltis?

Es vaicāju viņam: – Kas ir zvaigznes?

Kāds cilvēks man vaicāja: – Kas ir zvaigznes pie debesīm?

Es viņam atbildēju: – Tās ir smiltis okeāna krastā!

Kāds cilvēks man vaicāja: – Kas ir maize?

Es viņam atbildēju: – Tas ir puteklītis no pašām Dieva debesīm!

Kāds cilvēks man vaicāja: – Kas ir mīlestība?

Es viņam atbildēju: – Arī tev ir tikai viens dēls!

Kāds cilvēks man vaicāja: – Cik var būt mīlestības!

Es viņam atbildēju: – Tikai viena, un tā nekad nebeidzas!

Kāds cilvēks man vaicāja: – Kad var beigties mīlestība?

Es viņam atbildēju: – Kad vairs nebūs Dieva!

Kāds cilvēks man vaicāja: – Vai mīlestība ir kā jūra?

Es viņam atbildēju: – Bezgalīgas ir tikai Debesis!

Kāds cilvēks man vaicāja: – Vai tu mīli mani?

Es viņam atbildēju: – Es mīlu tevi, jo tu stāvi zem

Debesīm!    

*

Tēvs ar

Dēlu sēdēja uz vecā

Soliņa mājas priekšā un klusēja.

Viss jau bija pasacīts, bet

Viss vēl nebija padarīts…

Vēl vajag trejdeviņus

Mūžus un vēl vajag trejdeviņus

Padomus.

Tā viņi sēdēja un, ne vārda

Nebilduši, sarunājās. 

# # #  

Redaktore: Aelita Zviedre

© Livara Jankovska dzeja un mākslinieciskais noformējums

Sastādīja Atis Upenieks
© Izdevējs Livars Jankovskis